Teorija

Lāčplēša diena - Latvijas brīvības cīņu visslavenākā diena, proti, 1919. gada 11. novembris – diena, kad Latvijas armijas karavīri padzina no Pārdaugavas Bermonta – Avalova karaspēku.
Pēc 1918. gada 18. novembra pirmo reizi latviešu tautas vēsturē radās iespēja veidot savu valsti. Taču bija vajadzīgi vēl 2 gadi, lai tauta varētu pievērsties valsts jauncelsmei.
 
Jau 1918. gada nogalē jaunajai valstij uzbruka lielinieki. Pagaidu valdībai nebija pat savas armijas. Janvāra sākumā tā paspēja izveidot vien Latvijas atsevišķo bataljonu. Lai varētu cīnīties pret lieliniekiem, vajadzēja vienoties ar Baltijas vāciešiem, kas bija izveidojuši savu karaspēka vienību, turklāt pēc Pirmā pasaules kara beigām Latvijā joprojām atradās arī Vācijas karavīri.
 
Apvienotie latviešu un vācu spēki 1919. gada 22. maijā padzina lieliniekus no Rīgas, taču pēc tam vācieši pavērsa ieročus pret Latvijas Pagaidu valdības spēkiem.
 
cbcvbv.jpg
(Attēlā: Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki.)
Cēsu kaujas bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kuras notika 1919. gada jūnijā starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (Latvijas zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.
Cēsu kaujā 1919. gada jūnijā vācieši tika sakauti. Pēc pamiera noteikumiem viņiem bija jāatkāpjas uz Kurzemi un karaspēks jāizformē, taču vācieši nebija atteikušies no nodoma atjaunot Latvijā Vācijas ietekmi. Daudzi vācu karavīri iekļāvās krievu baltgvardu Rietumkrievijas armijā, ko komandēja Pāvels Bermonts-Avalovs. 1919. gada 1. oktobrī Jelgavā viņš sasauca slepenu apspriedi, kurā pieņēma lēmumu gāzt Latvijas valdību.

Bermontiešu (vācu un krievu baltgvardu spēku) uzbrukums sākās 1919. gada 8. oktobrī. Viņi ātri nonāca Daugavas kreisajā krastā. Latvijas armija bija spiesta atkāpties uz labo krastu. Rīgā ienaidnieka tuvums izraisīja milzīgu patriotismu.
 
Daugavā iebrauca arī angļu un franču karakuģi, kas sākumā izturējās neitrāli, bet, kad bermontieši sāka arī tos apšaudīt, 15. oktobrī atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. 3. novembrī sākās izšķirošais uzbrukums ienaidnieka pozīcijām, Latviešu karavīri pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Daugavgrīvu un Bolderāju. Sevišķi asiņainas kaujas notika pie Sudrabkalniņa.
 
Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis vēlāk savās atmiņās rakstīja:
„Neaprakstāma dedzība, enerģija un pašuzupurēšanās bija atzīmējama jau pirmajās uzbrukuma stundās. Latviešu tautas vienprātību un nopietnību vēsturiskajā brīdī tagad grūti pietiekami novērtēt. Visam tam vajadzēja līdzi dzīvot, pārdzīvot, saprast tautas pagātni un cerību pilnu, labāku, gaišāku nākotni. Visos frontes iecirkņos bija pat 60 gadus veci vīri kā brīvprātīgie, tāpat jaunekļi 14 – 15 gadu vecumā – ja ne karotāji, tad kā patronu piegādātāji un brīvprātīgie ziņneši.”
Pēc nedēļas Latvijas armija padzina bermontiešus no Torņakalna.
Svarīgi!
1919. gada 11. novembrī Rīgas atbrīvošanas operācija bija noslēgusies. Godinot vērienīgos cīnītājus, šo dienu sāka atzīmēt kā Lāčplēša dienu – Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.
 
Lacplesa_diena_(2).jpg
 
Lāčplēša dienā Latvijā ir tradīcija ēku logos ielikt svecītes, tā godinot kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Rīgā cilvēki svecītes aizdedz Daugmalē pie Rīgas pils mūra. Par tradīciju kļuvis arī daudzviet Latvijā šajā dienā rīkot lāpu gājienus.

Lāčplēša kara ordenis
Satversmes sapulce Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi „Par Latviju” apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. Kad visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no ienaidniekiem. Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris A. Stalbe, bet ordeņa skices un zīmējumus izgatavoja mākslinieks, Brīvības cīņu dalībnieks Jānis Aleksandrs Liberts. Lāčplēša Kara ordeni piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši Brīvības cīņās.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/C%C4%93su_kaujas
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/4/41/Brunuvilciens_Cesisjpg.jpg/300px-Brunuvilciens_Cesisjpg.jpg
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/a/aa/
Flickr_-_Saeima_-_L%C4%81%C4%8Dpl%C4%93%C5%A1a_diena
_%282%29.jpg/1280px-Flickr_-_Saeima_-_L%C4%81%C4%8Dpl%C4%93%C5%A1a_diena_%282%29.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011.