Teorija

Iedzīvotāji Latvijas teritorijā senatnē un mūsdienās
Aptaujājot klasesbiedrus, visbiežāk dzirdētu, ka viņi ir latvieši, krievi, ukraiņi, lietuvieši, baltkrievi, igauņi, poļi vai kādai citai tautai piederīgie. Katrs varētu pateikt, kāda ir viņa dzimtā valoda. Taču akmens laikmetā šādu tautu vēl nebija. Ir grūti pateikt, kādā valodā runāja cilvēki, kas senatnē apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju.
Vēsturnieki, pētot seno cilvēku atstātās liecības, pievērš uzmanību darbarīkiem, rotaslietām, mālu trauku ornamentiem un, saskatot līdzības vai atšķirības, mēģina noteikt, kuras kultūras pārstāvji apdzīvoja to vai citu teritoriju.
Svarīgi!
Par latviešu un lībiešu senčiem – baltiem un Baltijas somiem – ir ziņas no jaunākā akmens laikmeta jeb neolīta.
Somugru valodu saimes Baltijas somu iedzīvotāju māla trauku ornaments veidots ar ķemmveida zobiņu un bedrīšu iespiedumu, savukārt baltu priekšteču  - auklas keramikas kultūras pārstāvju – izgatavotie māla trauki izrotāti ar auklas un skujiņu rakstu.
Dzelzs laikmetā notika baltu cilšu - kuršu, latgaļu, zemgaļu un sēļu – un Baltijas somiem piederīgās lībiešu cilts veidošanās process.
Svarīgi!
Sākot ar 16. – 17. gadsimtu, rakstītajos avotos kuršus, latgaļus, zemgaļus un sēļus dēvē vienā vārdā – par latviešiem. Latvieši un lībieši ir mūsu valsts pamatiedzīvotāji.
Visus citus, kas vēstures gaitā ienākuši tagadējā Latvijas teritorijā un apmetušies te uz pastāvīgu dzīvi, dēvē par mazākumtautībām jeb vēsturiskajām minoritātēm.
Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs
1930. gads
11.jpg
 
1989. gads
11113.jpg
 
2000. gads
3333.jpg
 
12. gadsimta beigās – 13. gadsimtā Latvijas teritorijā vispirms kā kristīgās ticības sludinātāji un tirgotāji, bet vēlāk kā krusta karotāji ienāca vācieši. Vācu krustnešu iekaroto tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju dēvēja par Livoniju.
Kad 16. gadsimta otrajā pusē daļa bijušās Livonijas nonāca atkarībā no Polijas-Lietuvas valsts, mūsdienu Latvijas teritorijā ienāca poļi un lietuvieši. Šajā laikā Latvijas teritorijā ienāca arī čigāni un ebreji, daļa no viņiem kā bēgļi vai patvēruma meklētāji.
Krievi uz pastāvīgu dzīvi tagadējā Latvijas teritorijā sāka apmesties 17. gadsimta beigās.
Tie galvenokārt bija Krievijā pēc Pareizticīgo baznīcas šķelšanās vajātie tā sauktie vecticībnieki, kuri Baltijā jutās drošībā un varēja saglabāt savu ticību, dzīvesveidu un kultūru.
Vecticībnieki - tie Krievijas caristes pareizticīgās Baznīcas strāvojumu pārstāvji, kuri atteicās pieņemt laikā no 1650. līdz 1660. gadam veikto patriarha Nikona reformu, turpinot pieturēties pie vecā rituāla - vecticības.
Pirmie vecticībnieku dievnami Kurzemes hercogistē un Daugavpils apkārtnē celti jau 17. gadsimtā.
ty.jpg
Tiskādu vecticībnieku baznīca Rēzeknes novadā
Kopš 18. gadsimta vecticībnieki dzīvo arī Rīgā, lai gan 18. gadsimta gaitā Latvijas teritorija (vispirms Vidzeme ar Rīgu, tad Latgale un Kurzeme) tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Masveidā krievi Latvijā sāka ieceļot tikai 19. gadsimta beigās.
Lielas pārmaiņas iedzīvotāju sastāvā notika 20. gadsimtā – tās ietekmēja abi pasaules kari, padomju un vācu okupācijas.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas un īpaši iestāšanās Eiropas Savienībā cilvēkiem ir iespēja brīvi ceļot un meklēt darbu ārzemēs.
 
Visu Latvijā dzīvojošo cilvēku (neatkarīgi no tautības vai ticības) pamattiesības sargā Latvijas Republikas pamatlikums – Satversme.
Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums.
Satversme uzskatāma par īso konstitūciju - tai ir 8 nodaļas un 116 panti (līdz 1998. gadam, kad Saeima pieņēma nodaļu "Cilvēka pamattiesības", bija 7 nodaļas un 88 panti). Satversmes darbība tika apturēta 1934. g. maijā un pakāpeniski atjaunota laikā no 1990. g. 4. maijā līdz 1993. g. 6. jūlijam.
gfg.jpg
Augstākā vara Latvijas valstī pieder pilsoņu kopumam. Lai aktīvi varētu piedalīties valsts jautājumu lemšanā – ievēlēt Saeimu un pašvaldības, kļūt par deputātu vai ierēdni, - cilvēkam ir jābūt pilsonim. Ar likumu ir noteikts, kā veidojas pilsoņu kopums un kā var kļūt par pilsoni. Ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks nav pilsonis, tad ir iespēja par tādu kļūt naturalizējoties.
Latvijas skolās mācības notiek arī mazākumtautības valodās – krievu, poļu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu un ebreju valodās. Skolēni apgūst tikai Latvijā noteikto obligāto saturu, bet papildus
 mācās dzimto valodu, vēsturi un izkopj savas tautas tradīcijas. 
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Tiskadu_vectic%C4%ABbnieku_bazn%C4%ABca.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_Republikas_Satversme
http://www.maxtours.lv/mce/uploads/tmceimages/pase.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 42. - 43.lpp.