Teorija

Svarīgi!
Baltu tautas kurši un zemgaļi senatnē apdzīvoja tagadējās Latvijas teritorijas rietumu un centrālo daļu. Šos novadus tagad sauc par Kurzemi un Zemgali, lai gan viduslaikos kuršu un zemgaļu zemes pletās tālāk uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas teritorijā.
Kurši
Kurši bija baltu cilšu grupas, kas 1. g.t. dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos.
DSC_4100.JPG
Kuršu apdzīvotā teritorija
 
Kurši (vidusl. Latīņu val. cori, curones) rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēti 9. gadsimtā Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta sarakstītajā „Svētā Ansgara dzīves aprakstā”, kurā pieminēti dāņu un zviedru iebrukumi Kursā. Kurši tajā raksturoti kā labi jūrasbraucēji, tirgotāji un karotāji, bet viņu pamatnodarbošanās bija zemkopība, lopkopība un zvejniecība.
 
13. gadsimta dokumentos minētas deviņas kuršu zemes: Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Megava, Pilsāts un Zeme starp Skrundu un Zemgali. Katrā no tām bijušas vairākas ciemu kopienas vai ciemi. Daži no kuršu valdniekiem pārzināja lielas teritorijas.
 
Informāciju par kuršu saimniecības un sabiedrības attīstību sniedza arī arheologu atrastās liecības kuršu apmetņu, senpilsētu un apbedījumu vietās.
 
Kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli notika līdz pat 19. gadsimtam.
 
DSC_4094.JPG
Kuršu sievietes apģērbs
 
Zemgaļi
Zemgaļi (vidusl. Latīņu val. semigalli) bija viena no baltu tautām, viņu valoda un tradīcijas bija radniecīgas Žemaišiem, un vēlāk tie ieplūda latviešu un lietuviešu tautās.
5. – 7. gadsimtā zemgaļi dzīvoja teritorijā līdz pat Gaujai, bet vēlāk Zemgales līdzenumā. Viņi apdzīvoja galvenokārt Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un Daugavas lejteces kreisajam krastam.
 
DSC_4098.JPG
Zemgaļu apdzīvotā teritorija
 
Zemgaļi bija labi zemkopji, kā arī prasmīgi amatnieki un veiksmīgi tirgotāji.
 
Zemgalē bijušas šādas zemes: Silene, Žagare, Dobene, Spārnene, Tērvete, Dobele un Upmale. Kā ietekmīgākā jāmin Tērvete.
 
Zemgaļu zemes Upmales teritorija sniedzās līdz Daugavai. Tās robežās atradās ievērojamais Baltijas piekrastes un Daugavas ceļa tirdzniecības un amatniecības centrs Daugmale, kas uzskatāms par zemgaļu saimnieciskās dzīves centru.
Svarīgi!
10. – 12. gadsimta sabiedrībā iedzīvotāji bija brīvi ļaudis, vienlīdzīgi gan mantiski, gan sociāli. Tiesa, bija jau izdalījies dižciltīgo jeb labiešu slānis, kam piederēja lielāki zemes īpašumi, pilis un vara un kas sapulcināja ap sevi karadraudzes.
Ne tikai kurši, bet arī zemgaļi bija labi karotāji. Kara gadījumā zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis (vēlākajās 13. gadsimtā latīņu valodā sarakstītajās hronikās un dokumentos pat saukts par dux – hercogu vai rex – karali jeb ķēniņu), kas atbilda lietuviešu un Žemaišu kunigaitim vai Krievzemes kņazam.
 
Arheoloģe Viktorija Bebre par zemgaļu ieročiem (2008)
 
(12. gadsimta beigās) karavīra ieroču komplektu veidoja vairogs, bruņucepure, bruņas, šķēps, zobens, kaujas nazis, cirvis, vāle un loks ar bultām. Šķēps kalpoja par duramo ieroci tuvcīņā un metamo ieroci tālcīņā. Zobeniem piemita arī simboliska nozīme, piemēram, dodot zvērestu. (..)
 
Sauszemes karaspēkam bija vadība, kas izstrādāja un realizēja kaujas plānu, spēja sapulcināt un nogādāt noteiktā vietā karaspēku. Pirms kaujas tika iegūta informācija, izmantojot arī izlūkus. Karaspēks pazina ierindu un ievēroja cīņas disciplīnu. Sastopoties atklātā kaujā ar stipru pretinieku, tika izmantoti izklīšanas un atkāpšanās paņēmieni. To nolūks bija ievilināt pretinieku lamatas vai panākt ienaidnieka karavīru kaujas kārtības izjukšanu. (..) Viņi mācēja uzbrukt lielām nocietinātām vietām, dodot priekšroku pārsteiguma paņēmienam, spēja veidot arī ilgstošu aplenkumu, iznīcinot nocietinājumus ar uguni.
4.jpg
Viktorija Bebre
 
J. Urtāns par Tērvetes Cukurkalnu (2008)
 
Pilskalns atrodas Tērvetes centrā, Tērvetes upes labajā krastā. Pilskalns ierīkots stāvā, ap 20 m augstā zemesragā, to pārrokot ar 5 m dziļu grāvi. No austrumu puses pilskalna plakumu aizsargāja 8 m augsts valnis un grāvis. Te pie pilskalna bija arī priekšpils. Citas pilskalna nogāzes jau no dabas bija pietiekami stāvas. Pilskalna pakājē atradās ap 9,5 ha liela senpilsēta. Pētnieku interesi pilskalns saistīja kopš 19. gadsimta. Arheoloģiskajos izrakumos pilskalnā atsegtas 2 līdz 7,2 m biezs kultūrslānis. Noskaidrots, ka Tērvetes pilskalns bijis apdzīvots no 1.gt. p.m.ē. līdz 13.gs.m.ē., bet īpaši tas ticis nocietināts ap 1000. gadu. Atsegtas guļbūves dzīvojamās ēkas ar krāsnīm, koka grīdu vai māla klonu, klēts ar graudiem. Tērvetes pilskalns bijis Rietumzemgales ekonomiskais, politiskais un militārais centrs, kurā 13. gadsimtā valdījuši Viestarts un Nameisis.
DSC_4096.JPG
Tērvetes Cukurkalns
  
Atsauce:
http://static.intelligent.lv/uploadEx/images/ru/12_2010/03_12_2010_igrushka/4.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.