Teorija

9. – 12. gadsimtā Daugavas krastos dzīvoja zemgaļi, sēļi, latgaļi, lībieši, kā arī kriviči un citi austrumslāvi. Tā laika rakstītie avoti tikai daļēji ļauj spriest par sabiedrības attīstību un kaimiņu savstarpējām attiecībām.
 
Lībieši
Lībieši ir vistālāk rietumos dzīvojošā Baltijas jūras somu tauta. Viņi apdzīvoja plašu teritoriju Vidzemē un Kurzemē.
DSC_4101.JPG
Lībiešu apdzīvotas teritorijas
 
Liela nozīme teritorijā ap Daugavas ceļu bija lībiešiem jeb līviem. Viņu centri upes krastos bija Rīgas vieta netālu no Daugavas ietekas jūrā, Doles sala ar apkārtni, Lauksskola, Ikšķile, Lielvārde un Aizkraukle. Daugavas labā krasta lībiešu teritorija bija ļoti blīvi apdzīvota. Citādi bija kreisajā krastā, kur dzīvesvietu zināms visai maz.
 
Lībiešiem zināmi 4 lielākie novadi:
  1. Daugavas,
  2. Turaidas,
  3. Metsepoles,
  4. Idumejas (tur lībieši dzīvoja kopā ar latgaļiem).
 
Lībieši dzīvoja arī Ziemeļkurzemē. 
Svarīgi!
Daugavas  un Gaujas lībiešu kultūras ziedu laiki bija 11. gadsimtā, kad attīstījās rosīga tirdzniecība un par lielu tirdzniecības un amatniecības centru izveidojās Daugmale.
Lībiešu cilmes vietvārdi  
No lībiešu valodas radušies daudzi Latvijas vietvārdi – Ainaži, Ādaži, Engure, Kolka, Lielvārde, Ogre, Tukums un citi, kā arī upju un ezeru nosaukumi – Gauja, Jugla, Salaca, Usmas ezers un daudzi citi.
 
Latgaļi
Latgaļi ir baltu tauta, no kuras vārda, iespējams, ir cēlies Latvijas nosaukums.
Latgaļu vārds pirmo reizi rakstītajos avotos minēts Senās Krievzemes hronikā „Pagājušo laiku stāsts”. 13. gadsimtā Latvijas teritorijā sarakstītajās hronikās un dokumentos viņi saukti par lethigalli, letti, letten.
 
5. – 7. gadsimtā latgaļi dzīvoja:
  1. Vidzemes austrumu daļā,
  2. Daugavas labajā krastā Aiviekstes apvidū,
  3. Latgalē un blakus esošajos mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas apgabalos.
 
8. – 10. gadsimtā latgaļi nostiprinājās Vidzemes austrumu daļā un Latgalē.
 
Latgaļi dzīvoja ciemos, pilskalnos un ezerpilīs. Tās bija ezeru salās vai sēkļos uz pāļiem celtas apmetnes, kurās dzīvoja 70 – 100 cilvēku. 12. gadsimtā latgaļu teritorijā zināmi aptuveni 70 pilskalni ar apmetnēm. Tie bija pilsnovadu un zemju centri. Nozīmīgākie – Jersika, Koknese, Krustpils Asote, Aglonas Madalāni, Pļaviņu Oliņkalns.
 
Pirmie latgaļu valstiskie veidojumi radās 11. gadsimta beigās – 12. gadsimta sākumā. 13. gadsimta avotos minētas Jersikas, Kokneses, Tālavas un Atzeles zemes, taču tām nebija kopējas pārvaldes. Jersika ar centru Daugavas labajā krastā apvienoja ap 12 pilsnovadus, bet Koknese – tikai 2 vai 3 pilsnovadus.
Svarīgi!
11. – 12. gadsimtā latgaļu zemēs no Krievzemes sāka izplatīties kristīgā ticība – pareizticība.
Īsu laiku latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. Līdz 13. gadsimta sākumam latgaļi jau bija paplašinājuši savu teritoriju ziemeļu un rietumu virzienā, iespiežoties igauņu un lībiešu apdzīvotajās zemēs.
Mūsdienu latgalieši un lielākā daļa vidzemnieku ir seno latgaļu pēcnācēji.
 
DSC_4104.JPG
Latgaļu vīrieša apģērbs, ieroči un rotas
 
Sēļi
Sēļi bija viena no baltu tautām, par kuru vēsturi atrodams maz ziņu.
Svarīgi!
Lai gan arheoloģiskā izpēte liecina, ka sēļi bijuši viena no senākajām baltu ciltīm mūsdienu Latvijas teritorijā, rakstītajos avotos sēļi minēti tikai 13. gadsimtā sarakstītajās Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikās.
Par Selen saukta neliela teritorija Daugavas kreisajā krastā: no mūsdienu Jaunjelgavas līdz Jēkabpilij ar centru Sēlpils pilskalnā. Minēti vairāki sēļu novadi  ar spēcīgi nocietinātām pilīm centrā: Medene, Pelone, Malesine, Tovrakse, Nīcegale. Sēļu apdzīvotajā teritorijā bijis ap 15 – 20 pilskalnu.
 
Daļa sēļu ir mūsdienu Augšzemes latviešu senči, bet daļa 12. – 13. gadsimtā nonāca stiprā Lietuvas ietekmē un vēlāk saplūda ar lietuviešiem. Dzīvojot tuvu kaimiņos, sēļi laika gaitā sajaucās ar latgaļiem, pārņemot viņu kultūru un tradīcijas, un 9. – 12. gadsimtā sēļi kultūras ziņā gandrīz neatšķīrās no latgaļiem. Tomēr līdz mūsdienām Aizkraukles, Jēkabpils, kā arī Madonas apkaimē saglabājies senais sēļu valodas dialekts. Arī tautastērpos un rotaslietās izpaužas novadam raksturīgās atšķirības, piemēram, 2 vai 3 kopā sastiprinātu vainagu izmantošana, villaines ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem.
 
DSC_4102.JPG
Sēļu un latgaļu apdzīvotās teritorijas
 
Jersika
Seno pilsētu veidoja pilskalns (attēlā uz kartes), liela apmetne un kapulauks. Pilskalna nocietinājumi izveidoti 10. gadsimtā, vairākkārt postīti un ikreiz atjaunoti vēl iespaidīgāki. Saskaņā ar Indriķa hroniku te 13. gadsimta sākumā dzīvoja Jersikas valdnieks Visvaldis, senajā pilsētā bija vairākas pareizticīgo baznīcas. Daugavas krastos atradās Jersikas novadu centri Alene un Asote. Labajā krastā austrumu virzienā vēl atzīmējama Naujene, kas, visticamāk, arī ietilpa Jersikas zemē.
  
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010. 42. - 43.lpp.