Teorija

9. gadsimtā Latvijas iedzīvotāju saimniecībā sākās straujākas izmaiņas:
  • Dzelzs darbarīku plašāka izmantošana ļāva apstrādāt vairāk zemes.
  • Parādījās jaunas lauksaimniecības kultūras – rudzi, auzas, lini un kaņepes (12. – 13. gadsimtā pārsvarā bija ieviesta trīslauku sistēma).
  • Par galveno zemes apstrādāšanas darbarīku kļuva spīļarkls ar dzelzs lemešiem.
  • Ievāca augstākas ražas un izveidoja lielākus uzkrājumus.
  • Palielinājās mājlopu skaits. Līdz ar to bija gan vairāk pārtikas, gan mēslojums laukiem. Īpaši vērtīgi bija zirgi, kuri bija vajadzīgi gan zemkopim, gan karavīram.
 DSC_4116.JPG DSC_4117.JPG
Attēlos: lauksaimniecības darbarīki
Svarīgi!
Nozīmīga nozare bija dravniecība, jo, izplatoties kristietībai, pieauga pieprasījums pēc vaska, ko izmantoja sveču liešanai. Medus tolaik bija arī vienīgā pārtikā izmantotā saldviela.
Iztikas krājumus papildināja arī medības un zveja.
 
Mūsdienās liela uzmanība tiek pievērsta sieviešu un vīriešu darba dalīšanai vēsturē. Tradicionāli vairākas cilvēka darbības jomas tika saistītas tikai ar vīrieti, bet citas  - tikai ar sievieti. Jaunākie pētījumi apliecinājuši, ka vīriešu un sieviešu darba dalīšana nav nemaz tik izteikta un lielākajā daļā saimniecības jomu darbojušies gan vīrieši, gan sievietes. Protams, ar ēdiena gatavošanu, augu vākšanu, piena produkcijas apstrādi, aušanu, drēbju mazgāšanu un tamlīdzīgiem mājas darbiem senatnē visās zemēs galvenokārt nodarbojušās sievietes. Attiecīgie darbarīki, piemēram, aušanas amata piederumi, bieži atrodami sieviešu apbedījumos.
 
DSC_4115.JPG
Kalēja darbnīca
 
Amatnieki strādāja galvenokārt pilskalnā vai apmetnē pie tā. Viens no senākajiem ir kalēja amats. Vēlajā dzelzs laikmetā jau iezīmējās specializēšanās, gatavojot darbarīkus, ieročus un rotaslietas. Kuršu dzelzs izstrādājumi atrasti arī kaimiņzemēs. 11. gadsimtā parādījās podnieka ripa. Māla traukus apdedzināja krāsnīs. Ieviešot vertikālos aužamos stāvus, attīstījās aušanas prasme. Viss liecina par to, ka amatniecība bija atdalījusies no lauksaimniecības un veidojās amatnieku slānis.
 
10. gadsimtā vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar tirdzniecību: par to liecina apbedījumos atrastie svari un atsvariņi. Attīstījās arī tāltirdzniecība – uz citām zemēm izveda ādas, medu, vasku, dzintaru un rotas. Veidojoties sakariem ar kaimiņu zemēm, tirdzniecība sāka nostiprināties kā patstāvīga nodarbe. Pieauga pieprasījums pēc labākiem ieročiem, apģērba, rotaslietām, dažādiem neparastiem aizjūras ražojumiem. Par sakariem ar tālām zemēm liecina Latvijas teritorijā atrastās Rietumeiropas un Austrumeiropas zemju monētas. Galvenais starptautiskais tirdzniecības ceļš jau kopš vikingu laikiem bija Daugava, 10. – 12. gadsimtā pieauga arī citu upju – Ventas, Lielupes, Gaujas, Aiviekstes un to pieteku nozīme.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.