Teorija

Līdzīgi kā citas tautas, arī balti un lībieši dabas spēkos saskatīja garīgās pasaules zīmes. Balti dievišķojuši gan sauli, mēnesi un zvaigznes, gan putnus un dzīvniekus. Viņiem bija svētbirzis, svētie koki, akmeņi, lauki un ūdeņi.
Augstākā dievība baltiem bija Dievs – Debesu tēvs un kosmiskās kārtības uzturētājs.
 
6.jpg
Dieva zīme latviešu folklorā

Latviešu tautasdziesmās Dievs:
  1. nes svētību zemei,
  2. kārto attiecības starp Dieva dēliem un Saules meitām,
  3. nosaka debess spīdekļu gaitu.
 
Tajā pašā laikā Dievs kā vecs, sirms, vienkārši ģērbies vīrs sastopams arī uz zemes vienkāršo ļaužu vidū un ir kā cilvēka sirdsapziņa, kas mudina uz labiem darbiem un nosoda sliktos.
 
Par Dieva pavadonēm pieņemts uzskatīt Laimu un Māru. Laima nosaka cilvēka likteni un pavada viņu visu mūžu no dzimšanas līdz kapam, bet Māra – jaundzimušā un mātes, kā arī lopu aizgādne un mirušo aizbildne.
 
Dievu labvēlību senie balti centās iegūt, upurējot dzīvniekus, ziedojot dažādu pārtiku un dažādus priekšmetus, kurus sadedzināja. Radās īpašas svētvietas – kulta vietas jeb svētnīcas. Tur darbojās zintnieki un vaideloši (priesteri) – starpnieki starp dieviem un cilvēkiem.
 
Dabas spēku glabātāji un aizstāvji bija dažādi gari, kuri pakāpeniski pārauga dievībās. No tādām var minēt Zemes māti, Jūras māti, Veļu māti – mirušo pasaules pavēlnieci, auglības dievību – Jumi un zirgu aizgādni – Ūsiņu.
 
dsfsf.jpg
Juma zīme
 
Senlatvieši godājuši arī svētos dzīvniekus – zirgu, lāci, suni, zalkti un krupi.
Svarīgi!
Balti, tāpat kā citas tautas, uzskatīja, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un pēc nāves pārvēršas velī, kas dzīvo aizsaulē.
Saskaņā ar ticējumiem veļi dzīvajiem dara gan labu, gan ļaunu, tāpēc cilvēki centās iegūt to labvēlību. Rudenī pēc ražas novākšanas istabās, pirtīs un rijās novietoja traukus ar ēdieniem veļiem. Mirušajiem kapā līdzi deva dažādus sadzīves priekšmetus, ieročus, rotaslietas. Kurši uzskatīja, ka uguns atbrīvo dvēseles ceļu uz aizsauli, tāpēc mēdza savus mirušos sadedzināt. Turpretī latgaļi, sēļi un zemgaļi mirušos apbedīja zemē nesadedzinātus.
 
Jau 11. un 12. gadsimtā balti un lībieši sāka iepazīt kristietību, taču pagāniskās tradīcijas saglabājās vēl ilgi, dažas no tām, piemēram, Lielās dienas, Jāņu un Mārtiņu svinēšana, - līdz pat mūsdienām.
 
Latviešu ornamentu zīmes
 
DSC_4121.JPG
 
Ornaments ir etnogrāfisku rakstu zīmju kopums.
Tālā senatnē tās radušās kā maģiskas zīmes, ar kuru palīdzību cilvēki mēģināja iedarboties uz dabas spēkiem. Ornaments ir viena no spēcīgākajām tautas savdabīguma zīmēm, kas to pavada cauri gadsimtiem un sastopama  tautastērpos, ēku rotājumos un sadzīves priekšmetos. Laika gaitā ornaments zaudēja savu maģisko nozīmi un galvenokārt tika izmantots kā apģērbu un priekšmetu rotājums.
 
Visām zemkopju tautām pats senākais ir lunārais (Mēness) un solārais (Saules) ornaments. Mēness simbols parasti ir pusmēness, bet Saules simbols var būt gan aplis, gan disks, gan ugunskrusts.
 
Otrs ornamentu veids, kas rotājumos dominēja līdz desmitajam gadsimtam, ir saistīts ar ģeometriskām figūrām: slīpais un taisnais krusts, līklocis, skuja, rombs, aplis. Ar dažādu veidu krustiem cilvēki ne tikai aizsargāja savas ēkas, bet arī mājdzīvniekus un paši sevi. Tie sastopami visos novados, bet visvairāk Alsungas novada suitiem Kurzemē. Ģeometriskie ornamenti sastopami arī audumos, apģērba rotājumos, cimdu, zeķu un jostu rakstos. Ornamenta daudzveidībai var izsekot tautastērpā.
Rotaslietas
DSC_4118.JPG
 
Sākotnēji rotas tika nēsātas kā amuleti, kas pasargā no ļaunuma un nes veiksmi.
 
7. – 12. gadsimtā izplatītākās rotas bija kaklariņķi, važiņas, rotadatas, stikla un kauri gliemežvāku krelles, saktas, aproces un gredzeni. Rotas tika darinātas no bronzas vai sudraba. Pēc rotām iespējams noteikt piederību kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem vai lībiešiem.
  
Kurzemnieku tradicionālie ēdieni senatnē: sklandrauši, putraimdesa jeb asinsdesa, putras, skābputra, melleņu zupa ar ķiļķeniem, rupjmaize, rūgušpiens, biezpiens, ķilavas, zutis, butes, sālītas vārnas.
 
Tautas mūzika, dziesmas un dejas
Tautas mūzika, dziesmas un dejas dziedātas un spēlētas no paaudzes paaudzē.
 
Latviešu mūzika ir radusies kā zemnieku mūzika, tādēļ atspoguļo zemkopju dzīvesveidu, lauku darbus un ieražas. Īpaši jāpiemin gadskārtu ieražu dziesmas, ģimenes godu dziesmas, rotaļu un deju dziesmas un garās dziesmas.
 
Garās dziesmas mēdz saukt par sadzīves dziesmām, tās stāsta par kādu cilvēka dzīves notikumu – sievas lūkošanu, precībām, kara gaitām.
 
DSC_4123.JPG

Dziesmu un deju pavadījumam izsenis tikuši izmantoti dažādi skaņu rīki un instrumenti. Pati senākā kaula stabule atrasta Ludzas ezera krastā. Tās vecums varētu būt 3 līdz 4 000 gadu. Par ganu instrumentiem saucama svilpe, stabule, svilpaunieks, klabata. Godos tika lietots trideksnis, taure, āžrags. Taures nosaukums radies no dzīvnieka taura, no kura ragiem izgatavoja pūšamos instrumentus. Gana taures gatavoja no spirālveida satītas koka mizas (bērza tāss). Deju pavadījumam spēlēja arī dūdas, kokli, bungas.
 
Folkloriste Janīna Kursīte par krāsām (2008)
 
Krāsa līdz ar ornamentu bija viena no svarīgākajām savdabības izteicējām. Pierobežas rajonos šur tur vēl joprojām pēc māju krāsojuma var pateikt, kas tajās dzīvo. Latgalē krieviem un baltkrieviem iecienīta zilā krāsa, latgaliešiem – brūnā un dzeltenā. Krieviem un baltkrieviem patīk spilgtāka zilā krāsa mājām un žogiem, kurseniekiem Kuršu kāpās zilā ir tumša un apvienota ar tumši ķieģeļsarkanu krāsu. (..) Kurzemes krasta lībiešiem zilais ir gaišs, bet nekad nav blakus sarkanajam kā krieviem vai baltkrieviem. Kā kurseniekiem, tā lībiešiem zilais asociējas ar jūru.
Kalendārās ieražas un gadskārtas
Svarīgi!
Zemkopja dzīve vienmēr bija saistīta ar dabas norisēm, tāpēc tika vērota Saules un Mēness gaita debesīs un veidots senākais - Mēness kalendārs, kad laiku skaitīja pēc Mēness fāzēm.
Pēc Saules kalendāra gads tika sadalīts divos lielos ciklos – ziemā un vasarā. Saimniecisko gadu sāka skaitīt no Miķeļiem (29.septembris) vai Mārtiņiem (10. novembris) līdz ar ziemas iestāšanos. Vēlāk to skaitīja no Jurģiem (23. aprīlis), kad sākās pavasara lauku darbi. Viss gads tika sadalīts darba posmos, kuru starplaikā tika svinēti svētki. Gadskārtu lielajos svētkos tika godāta Saule (saulgriežu svētki). Svētkiem bija savi simboli: Ziemassvētkiem – bluķis, Lieldienām – olas un šūpoles, Jāņiem – siera ritulis, vainags, ugunskurs.
 
43434.jpg
 
Ziemassvētki – saulgriežu svētki. Tos svinēja laikā, kad iestājās īsākā diena un garākā nakts. Ziemassvētkos bija paraža vilkt bluķi no mājas uz māju kā zīmi par gada darbu noslēgumu un visa ļaunā aizbaidīšanu; beigās bluķi sadedzināja. Ziemassvētki saistījās arī ar masku gājieniem – ķekatām, budēļiem jeb čigāniem. Ķekatniekiem bija noteiktas rituāla maskas: lācis, dzērve, āzis, nāve; tiem vajadzēja skaļi trokšņot, lai aizbiedētu ļaunumu. Saimniekam vajadzēja ķekatniekus kārtīgi pacienāt, lai nākamajā gadā būtu laba raža.
 
Ziemassvētki bija pareģošanas un zīlēšanas laiks. Svētkos bija jāklāj bagātīgs galds un deviņas reizes jāēd, lai nākamais gads būtu bagāts.
 
Meteņus svinēja devītajā piecdienu nedēļā pēc Ziemassvētkiem (februāra sākumā), tos uzskatīja par Saules gada sākumu. Meteņu dienas paraža bija laišanās ar ragavām no kalna.
 
Lielā diena – pavasara atnākšanas svētki, kad diena kļūst garāka par nakti. Tā saistījās ar šūpošanos un olu krāsošanu. Svētku rītā, saulei lecot, jāiet mazgāties, lai būtu skaists un čakls.
 
Jāņi ir Saules kulta svētki. Senči tos svinēja 21. jūnijā, kas ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Zāļu dienā un Jāņu naktī bija jāvāc ārstnieciskie augi – tad tie ir visiedarbīgākie. Naktī iededza ugunskurus, kuros meta ziedojumu, izlūdzoties laukiem auglību un lopiem veselību.
 
Ar Jēkaba dienu (25.jūlijs) sākās ražas novākšana.
 
Miķeļa diena (29.septembris) iezīmēja rudens sākumu. Tad arī sākās veļu laiks, kas turpinājās 4 nedēļas. To uzskatīja par svētu laiku, kad mājā nāk mirušo gari (veļi). Senos laikos saimnieks lika rijā klāt galdu, lai pacienātu veļus.
 
Mārtiņa dienā (10. novembrī) sākās ziema, lācis uzsāk ziemas guļu un beidzas veļu laiks.
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/img/foto/jrk/dievturi/simbols.jpg
http://kllproject.lv/wp-content/uploads/2009/11/JG6_Sk71.gif
http://www.saproti.lv/tl/tl_files/literatura1/jumis.jpg