Teorija

Sākot ar 9. gadsimtu Latvijas teritorijas iedzīvotāju saimniecībā sākās straujākas izmaiņas:
  • Dzelzs darbarīku plašāka izmantošana ļāva apstrādāt vairāk zemes.
  • Parādījās jaunas lauksaimniecības kultūras – rudzi, auzas, lini un kaņepes.
  • 12.-13. gadsimtā pārsvarā tika ieviesta trīslauku sistēma - zeme sadalīta trīs daļās, divas daļas tika apstrādātas - sēti ziemāji un vasarāji, bet trešā - atstāta "atpūtā".
  • Par galveno zemes apstrādāšanas darbarīku kļuva spīļarkls ar dzelzs lemešiem. (Skat. attēlu zemāk) Ar šādu arklu varēja dziļāk un pamatīgāk apstrādāt zemi.
DSC_4116.JPG
Attēlā: Spīļarkls ar dzelzs lemešiem un ecēšas.
  • Nozīmīgs jaunievedums bija izkapts garā kātā (Skat. attēlu zemāk.) - tā varēja daudz ātrāk un vieglāk nopļaut labību, zālājus - sienam mājlopiem.
  • Visu jaunievedumu rezultātā ievāca augstākas ražas un izveidoja lielākus uzkrājumus.
  • Palielinājās mājlopu skaits.
  • Līdz ar to bija gan vairāk pārtikas, gan mēslojums laukiem. Īpaši vērtīgi bija zirgi, kuri bija vajadzīgi gan zemkopim, gan karavīram.
 DSC_4117.JPG
Attēlā: Sākot no augšas: izkapts; grābeklis; sprigulis - labības graudu izkulšanai.
  
Iztikas krājumus papildināja arī medības un zveja.
  
Nozīmīga nozare bija dravniecība, jo, izplatoties kristietībai, pieauga pieprasījums pēc vaska, ko izmantoja sveču liešanai. Tomēr sveces tolaik bija ļoti dārgas, jo vasks bija ierobežotā daudzumā. Pieprasīts bija arī medus - tolaik vienīgā pārtikā izmantotā saldviela.
 
Lai senatnē iegūtu medu, dravniekam bija kokā jāizcērt dobums, kur apmesties bišu saimei, kokam nocirta galotni, - lai vējš to nenolauztu. Pēc medus katrreiz bija jākāpj kokā. Katrs saimnieks savus bišu kokus īpaši iezīmēja, un nebija pieņemts ņemt medu no sveša koka.
 
BisuKoks9868.jpg
Attēlā: Šādi strādāja senie dravnieki - bišu dores tika izkaltas kokos - izveidots dobums, kurā mājoja bites. Ierīci, ar kuras palīdzību kāpa kokā, sauc par dzeini.
 
Mūsdienās liela uzmanība tiek pievērsta sieviešu un vīriešu darba dalīšanas jautājumam vēsturē. Tradicionāli vairākas cilvēka darbības jomas tika saistītas tikai ar vīrieti, bet citas  - tikai ar sievieti. Jaunākie pētījumi apliecinājuši, ka vīriešu un sieviešu darba dalīšana nebija nemaz tik izteikta un lielākajā daļā saimniecības jomu darbojušies gan vīrieši, gan sievietes.
 
Protams, ar ēdiena gatavošanu, augu vākšanu, piena produkcijas apstrādi, aušanu, drēbju mazgāšanu un tamlīdzīgiem mājas darbiem senatnē visās zemēs galvenokārt nodarbojušās sievietes.
 
61428554011b22aa385c0f7fa66d54bf.jpg
Attēlā: Graudu malšana, lai arī smags darbs, arī tradicionāli bija sieviešu ziņā.
 
Sieviešu ikdienā lietotie darbarīki, piemēram, aušanas piederumi, šujamadatas, īleni u.c. atrodami sieviešu apbedījumos, bet vīriešu - nē, tā apliecinot, ka tos lietojušas tikai sievietes.
 
Tradicionālas vīriešu nodarbes bija smagie zemes apstrādes darbi, medības, karošana, tirgošanās, kā arī kalēja darbs. (Skat. attēlu zemāk.)
Viens no senākajiem ir kalēja amats. Vēlajā dzelzs laikmetā jau iezīmējās specializēšanās, gatavojot darbarīkus, ieročus un rotaslietas. Latvijas teritorijā darinātie dzelzs izstrādājumi atrasti arī kaimiņzemēs, un tas apliecina pieprasījumu pēc tiem.
 
DSC_4115.JPG
Attēlā: Kalējs darbā.
 
11. gadsimtā parādījās podnieka ripa, kas ļāva vieglāk izgatavot precīzas formas traukus. Izgatavotos māla traukus apdedzināja krāsnīs. Ieviešot vertikālos aužamos stāvus, attīstījās aušanas prasme. Viss liecina par to, ka amatniecība bija atdalījusies no lauksaimniecības un veidojās amatnieku slānis.
 
Amatnieki strādāja galvenokārt pilskalnā vai apmetnē pie tā. 
  
mezotne.jpg
Attēlā: Rekonstrukcija: Mežotnes pilskalns un apmetne tā pakājē.
 
10. gadsimtā vietējie iedzīvotāji nodarbojās ar tirdzniecību, - par to liecina apbedījumos atrastie svari un atsvariņi. Attīstījās arī tāltirdzniecība – uz citām zemēm izveda ādas, medu, vasku, dzintaru un rotas.
 
Veidojoties sakariem ar kaimiņu zemēm, tirdzniecība sāka nostiprināties kā patstāvīga nodarbe. Pieauga pieprasījums pēc labākiem ieročiem, apģērba, rotaslietām, dažādiem neparastiem aizjūras ražojumiem.
 
Par sakariem ar tālām zemēm liecina Latvijas teritorijā atrastās Rietumeiropas un Austrumeiropas zemju monētas.
 
turaida.jpg
Attēlā: Depozīts, atrasts Turaidā - Gaujas lībiešu jeb Vidzemes lībiešu teritorijā.
Tajā ir sudraba rotaslietas un 176 monētas, kas nākušas no dažādām zemēm: arābu, skandināvu, vācu, anglosakšu. Atradums raksturo 11.-13. gs. 
 
Galvenais starptautiskais tirdzniecības ceļš jau kopš vikingu laikiem bija Daugava, 10.-12. gadsimtā pieauga arī citu upju – Ventas, Lielupes, Gaujas, Aiviekstes un to pieteku nozīme.
 
Atsauce:
azureedge.net/8043a16a-7396-4cc2-8b93-a602263a2c15/DSC_4116.JPG
azureedge.net/c5d2bc03-6f87-4c64-92f4-a914dbb33fe6/DSC_4117.JPG
http://www.la.lv/bisu-koku-brinums%E2%80%A9/#gallery-6
https://s-media-cache-ak0.pinimg.com/originals/61/42/85/61428554011b22aa385c0f7fa66d54bf.jpg
azureedge.net/8a2c9bee-40b0-48e0-9696-32a1339eb2c7/DSC_4115.JPG
http://en.lulfmi.lv/?id=13182&r=mezotnes-senvietas-arheologiskais-komplekss
http://www.muzeji.lv/uploads/must_see/turaida.jpg
http://www.muzeji.lv/ru/museums/turaida-museum-reserve/must-see/krimuldas-novada-raganas-depozits/
Latvijas aizvēsture./ Andrejs Vasks, Baiba Vaska, Rita Grāvere. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997., 223. lpp.
Latvijas vēsture pamatskolai./ Skaidrīte Goldmane, Aija. Kļaviņa, Inese Misāne, u.c.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2011., 103. lpp.