Teorija

Otrā pasaules kara beigās daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju dažādu iemeslu dēļ nonāca Vācijā, kā arī dažās citās zemēs. Viņu vidū bija gan tā saucamajā darba dienestā mobilizētie un vācu militāro drošības dienestu apcietinātie, tvarstīšanas rezultātā 1944. gada 5. – 7. oktobrī uz Vāciju aizvestie, gan arī Vācu armijā iesauktie latviešu leģionāri, bet lielākoties tie bija bēgļi.
 
Laikabiedriem un mūsdienu pētniekiem ir dažādi viedokļi par cilvēku motivāciju doties uz Rietumiem. Ir saglabājies daudz atmiņu pierakstu, un atšķirīgie individuālie izšķiršanās motīvi saplūst kopā atziņā, ka izceļošana bija tautas protests pret padomju režīmu un bailes no represijām, taču prom došanās brīdī motīvi varēja būt ļoti atšķirīgi.
 
Bieži tikai sagadīšanās izšķīra, kurš aizbrauca uz Zviedriju, kurš uz Vāciju, bet kurš nebrauca nekur. Daudzi bēgļi vilcinājās līdz pēdējam brīdim, jo ticēja, ka Rietumu Sabiedrotie pēc kara Latviju neatstās padomju okupantu rokās un palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Daudzi cerēja drīz atgriezties Latvijā.
 
gggg.jpg
 
Latvijas civiliedzīvotāju masveidīga evakuācija sākās 1944. gada augustā. Tā notika galvenokārt caur Rīgas ostu ar kuģiem, kā arī pa sauszemes ceļiem caur Kurzemi. Rīgu Sarkanā armija ieņēma 13. oktobrī, un, tā kā padomju karaspēks Mēmeles rajonā bija sasniedzis Baltijas jūru, tad turpmākā izbraukšana varēja notikt tikai ar kuģiem no Liepājas un Ventspils ostas, kā arī ar nelielām laivām no Kurzemes piekrastes.
 
Civilie bēgļi sākumā nonāca Vācijā un Zviedrijā.
 
Pēc Vācijas okupācijas zonu izveidošanas Rietumvācijā esošo latviešu bēgļu skaits 1946. gada pavasarī bija aptuveni 120 000 cilvēku, britu okupācijas zonā atradās 43%, amerikāņu – 55% un franču – 2% latviešu bēgļu.
 
Viņi bija izkliedēti pavisam pa 294 nometnēm Rietumvācijā. Pēc kara bēgļi kļuva par DP (Displaced Persons – pārvietotās personas; ārzemju strādnieki, starptautiskie bēgļi, piespiedu kārtā pārvietotie; Latvieši paši sevi sauca par dipīšiem) un saņēma ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas (UNRRA), vēlāk – Starptautiskās Palīdzības organizācijas (IRO) finansiālu palīdzību
Svarīgi!
Trimda turpinājās vairāk nekā 45 gadus, par tās beigām var uzskatīt Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gada 21. augustā.
Pasaules karš bija dziļi satricinājis Eiropu. Karadarbības izraisītie postījumi, aviācijas uzlidojumu sekas, miljoniem iznīcinātu un sakropļotu cilvēku. Miljoni bija zaudējuši savus tuviniekus, mājas, dzimteni un nonākuši svešās zemēs.
 
Par savu eksistenci bija jācīnās pašiem. Bēgļu palīdzības organizācijas sniedza atbalstu tikai sākumā. Tālākais bija atkarīgs no trimdinieku spējas iekļauties mītnes zemju sabiedrībā un darba tirgū.
 
DSC_6387.JPG
Bēgļu nometnes
 
Izklīšana pasaulē
Lielākā izceļošanas akcija sākās 1947. gadā, kad Anglija sāka vervēt fiziska darba strādniekus rūpniecībai, lauksaimniecībai un ogļraktuvei, tādā veidā papildinot savas kara laikā izsīkušās darba rezerves. Tā kā angļiem interesēja tikai darbaspēka iegūšana, tad viņi labprāt vervēja vieniniekus un bezbērnu pārus, bet nelabprāt ģimenes. Šīs akcijas rezultātā uz Angliju izceļoja aptuveni 16 000 latviešu, bet aptuveni 2000 cilvēku aizbrauca strādāt Beļģijas ogļraktuvēs.
 
Palīdzības un rehabilitācijas administrācija izbeidza savu darbību 1947. gada 30. jūnijā. Tās uzdevumos neietilpa emigrācija, bet gan repatriācija, kas latviešiem nebija obligāta, jo ASV un citas rietumvalstis nebija atzinušas Latvijas iekļaušanu PSRS. Tikai daži tūkstoši latvieši brīvprātīgi izvēlējās atpakaļceļu uz Latviju.
 
hjjk.jpg
 
Ar 1947. gada 1. jūliju bēgļu aprūpi pārņēma Starptautiskās Palīdzības organizācija (IRO). Tās uzdevumos ietilpa arī emigrācija. Noskaidrojot emigrācijas iespējas, atklājās lielas grūtības, jo arī tās valstis, kas IRO konvenciju bija parakstījušas, ne labprāt bija ar mieru uzņemt zināmu bēgļu skaitu. Vislielākās problēmas sagādāja veco, slimo un invalīdu tālākais liktenis, jo visas valstis vēlējās uzņemt tikai darba spējīgos.
 
Izceļošana no Vācijas uz tālākām apmešanās vietām turpinājās un sasniedza savu kulmināciju ap 1950. gadu. Starptautiskā bēgļu organizācija (IRO) apmaksāja bēgļiem ceļu līdz ostai, caur kuru viņi ieceļoja mītnes zemēs.
 
Latvieši nokļuva gan Austrālijā, gan dažādās Eiropas un Amerikas valstīs. Sākumā jaunajās mītnes zemēs viņus uzņēma ne visai viesmīlīgi - viņi bija vairāk vai mazāk paciesti svešinieki, kam bija jāiedzīvojas neparastā dabas vidē, jāapgūst valoda un jānodrošina sava eksistence. Tas bija grūts iedzīvošanās un smaga darba posms pēc samērā dīkā aizbildniecībā pavadītās dzīves bēgļu nometnēs, taču izceļošana deva jaunas iespējas.
 
Atsauce:
http://zagarins.net/JG/jg231/JG231_Silenieks.htm
http://www.omip.lv/_/rsrc/1267713169606/iss-vestures-parsk/7-latvijas-liktenis-kara-laika/07.%20Beglu%20laiva%20uz%20Zviedriju_OM%20fn%206259.jpg?height=239&width=320
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006., 147. lpp.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011.