Teorija

Bronzas laikmeta sākumā cilvēki vēl dzīvoja atklātās jeb lauka apmetnēs, kas atradās līdzenās un puslīdz klajās vietās, un ko aizsargāja ūdeņi, žogs un grāvis.
Svarīgi!
Ap 1000. g. p.m.ē. cilvēki sāka dzīvot nocietinātās apmetnēs jeb pilskalnos. Pilskalna vietas izvēli noteica tās piemērotība aizsardzībai, tāpēc izvēlējās jau dabiski aizsargātas, grūtāk pieejamas vietas.
Attīstoties lopkopībai un zemkopībai un uzlabojoties dažādu materiālu apstrādes prasmei, cilvēkam radās produktu un materiālu pārpalikumi. Piemēram, zvērādas, mājlopi un to ādas, medus, vasks, labība. Pie jūras dzīvojošajiem – arī dzintars. Tās bija maiņas preces, pret kurām varēja iemainīt to, kas pašiem nebija, - bronzu, svešzemju izstrādājumus. Arheoloģiskajos izrakumos iegūtās senlietas liecina, kas visaktīvākie maiņas sakari bijuši ar rietumu zemēm – Vislas upes lejteces novadu, kā arī Skandināviju.
 
Domājams, ka ar maiņu nodarbojās uzņēmīgi cilvēki, kuriem bija uzkrātas maiņai nepieciešamās lietas.
 
Velna laivas
Mūsdienās Kurzemē ir atrodamas tā sauktās velna laivas – apbedījumi, ko atstājušu ieceļotāji no Gotlandes salas.
 
trdegdfg.jpg
Bīlavu Velna laiva
 
Tikai Ziemeļkurzemē sastopami skandināvu zemēm raksturīgie laivveida formas akmens krāvuma senkapi, ko sauc par velna laivām. Tās ir seno skandināvu, iespējams, Gotlandes ieceļotāju, apbedījuma vietas. Bīlavu Velna laiva ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un vienīgā velna laiva Baltijā, kas pilnībā restaurēta tūristu apskatei. Tā atrodas Lubes pagastā Talsu novadā, Vidzeru mežā, 15 metrus no Nogales-Lubes ceļa. Akmens laivas garums ir 15,8 metri, bet platums – 3,8 m. Oriģināli to veidoja 38 akmeņi, no kuriem saglabājies 21. Akmeņu diametrs ir 30 – 40 cm.
 
Kopienas
Bronzas laikmetā, noslēdzoties pārejai no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību, agrākās mednieku un zvejnieku kopienas vietā radās lopkopju un zemkopju kopienas. Tās sastāvēja no vienā apmetnē dzīvojošajām lielajām dzimtām jeb ģintīm, kuras dalījās saimēs – ģimenēs.
Saime – radinieki, kas dzīvo un saimnieko kopā.
Dzimta jeb ģints – cilvēku kopums, kuri cēlušies no viena senča vai kurus vieno kopīgas radniecības izjūtas.
Lielā saime kopīgi:
  1. nodarbojās ar lopkopību un zemkopību,
  2. būvēja pilskalnus,
  3. apbedīja savus mirušos kapu uzkalniņā.
 
Taču katrai ģimenei bija arī sava saimniecība.
 
Kopīgs darbs pārtikas sagādē, apmetnes aizsardzība prasīja saskanīgu visu kopienas locekļu darbību, tāpēc zinošākais, pieredzējušākais pamazām kļuva par noteicēju – „vecāko” jeb „ciltstēvu”. Viņam bija vara pār pārējiem kopienas locekļiem.
 
Zināšanas
Mainoties nodarbošanās veidiem, cilvēkiem bija jāapgūst daudz jaunu zināšanu.
 
Lopkopjiem bija jāprot apieties ar mājdzīvniekiem. Savukārt zemkopjiem bija nepieciešamas zināšanas par augsnes piemērotību, augu augšanu un attīstību. Cilvēkiem bija jāprot būvēt ne tikai mājokļus, bet arī nocietinājumus. Viņi sāka iepazīst smilšu, māla, akmeņu, koka un citu celtniecības materiālu īpašības. Tāpēc arvien lielāku nozīmi ieguva dažādi ar celtniecību saistīti plānošanas, mērījumu un aprēķinu darbi. Savukārt bronzas apstrādes attīstība ievērojami paplašināja priekšstatus par dažādu materiālu fizikālajām īpašībām. Bronzas kausēšana un izstrādājumu atliešana bija sarežģīts process, kas prasīja specifiskas zināšanas un regulāri praksi. Amata noslēpumus, prasmes, iemaņas nodeva no paaudzes paaudzei.
 
DSC_4887.JPG
Kāšarkli
 
Reliģija
Lai izaudzētu lopus un iegūtu labu ražu tīrumā, bija jāizzina dabas parādības, tās jāizprot. Tāpēc cilvēki sāka pielūgt sauli, Vēja māti un Zemes māti. Viņi ievēroja, ka pēc koku sadedzināšanas līdumā ir augstas ražas, un tā, iespējams, radās ugunskults – auglības veicinātājs.
Svarīgi!
Senatnē cilvēki ticēja, ka dzīve turpinās arī pēc nāves – viņā saulē. Akmens laikmetā mirušos parasti apglabāja mājokļa tuvumā vai pat pašā mājoklī, bet bronzas laikmetā līdzās apmetnēm sāka ierīkot kapulaukus.
Tas nozīmēja, ka cilvēki mirušo pasauli nodalīja no dzīvo pasaules. Cilvēki bronzas laikmetā mirušos apglabāja uzkalniņu un līdzenajos kapos. Tajos atrodami gan skeletkapi, gan ugunskapi. Paraža cilvēka ķermeni pēc nāves sadedzināt izskaidrojama ar ticējumu, ka uguns un dūmi palīdz dvēselei nokļūt aizsaulē.
 
Cilvēku mūža ilgums
Izpētot bronzas laikmeta apbedījumus, secināts, ka cilvēku vidējais augums vīriešiem bija ap 169 cm, bet sievietēm 159 cm. Toreiz vīrieši vidēji nodzīvojuši 32 gadus, bet sievietes 29 gadus. Vidēji katrai sievietei bijuši 4-5 bērni, taču 16 gadu vecumu sasniedzis tikai katrs otrais.
 
Atsauce:
http://3.bp.blogspot.com/_8yQR2YVsbmo/TSjNS8jwS8I/AAAAAAAAADU/dlS2EpF3A8U/s1600/Biilavu+velna+laiva.JPG
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011.,79. - 81.lpp.