Teorija

Bronzas laikmets Latvijā bija 1500.-500. g. p.m.ē.
Svarīgi!
Aptuveni pirms 3,5 gadu tūkstošiem Krētā un Mikēnās bija izveidojušās pirmās civilizācijas Eiropā. Mūsdienu Latvijas teritorijā šajā laikā (1500.g.p.m.ē.), kā to liecina arheoloģiskie atradumi, cilvēki sāka iepazīt no bronzas gatavotus priekšmetus.
 
Latvijas teritorija bronzas laikmetā
DSC_4928.JPG
 
DSC_4932.JPG
 
Bronzas laikmets tagadējās Latvijas teritorijā ilga aptuveni 1000 gadus. Bronza bija pirmais metāls, ko ieveda un sāka apstrādāt uz vietas. To lietoja galvenokārt ieroču un rotu izgatavošanai.
 
Bronzu ieguva maiņas ceļā. Iesaistīties maiņas sakaros pa spēkam bija lielāko centru – pilskalnu – iedzīvotājiem. Pilskalnos bronzas priekšmetus izgatavoja ne vien savām vajadzībām, bet arī apmaiņai ar tuvajām apmetnēm. Bronzu kausēja un lēja, bet atlietos priekšmetus vēl papildus apstrādāja – slīpēja nelīdzenumus, pielaboja lējuma šuves.
 
DSC_4891.JPG
Saliekamās lejamveida bronzas uzmavas cirvja atliešanai
 
DSC_4889.JPG
Šķēpa uzgalis
 
Šī šķēpa uzgaļa garums ir 11,2 cm, bet platums 2,3 cm. Uzmava rotāta ar trim valnīšiem un divām gropēm starp tiem. Platāks un izteiktāks ir malējais valnītis pie uzmavas ārmalas. Šķēpa uzgali Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam nodeva Bauskas rajona iedzīvotājs Zigmārs Igaunis, kurš to 2000. gada rudenī atrada laukā pēc kartupeļu rakšanas. Latvijā līdz šim kopumā zināmi tikai 13 bronzas šķēpu uzgaļu atradumi.
 
Par svarīgākajiem nodarbošanās veidiem bronzas laikmetā kļuva lopkopība un zemkopība. Tāpēc cilvēki centās apmesties tur, kur tuvumā bija zemkopībā izmantojamas augsnes un zālainas pļavas lopu ganīšanai. Ganāmpulkā pārsvarā bija liellopi, bet audzēja arī cūkas un sīklopus. Liellopus izmantoja arī kā vilcējspēku. Pārtikā visvairāk lietoja cūkgaļu, kā arī pienu.
 
DSC_4888.JPG
Eglis - senākās ecēšas
 
Cilvēki prata izgatavot biezpienu un sieru. No aitām ieguva ne tikai gaļu, bet arī vilnu apģērba darināšanai. Savukārt no liellopa ādas gatavoja apavus, siksnas, apģērbu, tās izmantoja mājokļa izklāšanai. No liellopu kauliem, īpaši lielajiem cauruļkauliem, izgatavoja šķēpu un bultu galus.
 
Par otru nozīmīgāko nodarbošanos veidu kļuva zemkopība. Zemkopja darbs bija grūts. Dabā no mežiem brīvu zemes platību bija maz, vajadzēja līst līdumus. Vispirms bija jāizcērt krūmi un koki, jāatzaro koku stumbri un jāsagatavo tie pārvietošanai. Mājokļu un nocietinājumu būvniecībai nederīgo koksni un zarus sadedzināja. Kopā ar koku zariem, mizām un lapām sadega  nezāles, tādēļ nākamajā tīrumā to bija mazāk. Savukārt pelni deva mēslojumu. Uguns iedarbībā augsne kļuva irdena, tāpēc to kļuva vieglāk apstrādāt. Līdumā sēklu izsēja, kamēr augsne bija silta, tad to ierušināja ar akmens, raga vai koka kapļiem. Vēlāk, iespējams, izmantoja ecēšas – egļus.
 
Arheologi aprēķinājuši, ka 1 ha lielu lauku 50 gadus vecā mežā, ja pieci cilvēki strādāja pa desmit stundām dienā, varēja sagatavot aptuveni 70 dienās. Pēc 2 – 3 gadiem zeme zaudēja auglību, tādēļ lauku uz 20 – 30 gadiem atstāja atmatā. Ar laiku dzīvesvietu tuvumā veidojās pastāvīgi tīrumi, kuros augsni sāka mēslot ar mājlopu mēsliem.
 
Lai nodarbotos ar zemkopību un lopkopību, bija nepieciešami labi darbarīki. Tos izgatavoja no koka, kaula, raga un akmens. Viena akmens cirvja izgatavošanai bija nepieciešamas 110 – 120 stundas. Izgatavoja arī kaula vai raga īlenus un pinamos rīkus. Ar to palīdzību no klūgām, koku saknēm, mizām un pat lapām gatavoja grozus, tīklus, lūku apavus un auklas. Ar kaula un raga rīkiem apstrādāja ādas, gatavoja apģērbus un apavus.
 
Tāpat katrā apmetnē darināja māla traukus. Salīdzinājumā ar neolīta traukiem tie bija kļuvuši izturīgāki, jo mālam jauca klāt zvirgzdus, dažkārt arī lopu mēslus un apdedzināja. Trauku forma bija vienkārša – lielākoties tie izskatījās kā spaiņveida podi. Trauku virsmas gludināja ar dažādiem paņēmieniem, kuri dažādām tautām atšķīrās. Pēc trauku apdares arheologi izšķir gludo, švīkāto un tekstilo keramiku. Gludajai keramikai virsmu vienkārši nogludināja ar roku, švīkātajai – ar salmu vai zaru saišķi, bet tekstilajai – ar auduma gabalu.
 
DSC_4890.JPG
Švīkātā keramika
 
DSC_4927.JPG
Tekstilā keramika 
Svarīgi!
Keramikas trauku veidošanas tradīcijas mainījās ļoti reti, tāpēc arheologi uzskata, ka tekstilās keramikas traukus lietojuši Ziemeļlatvijā dzīvojošie Baltijas somi, bet švīkātās un gludās – balti.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 78. - 79.lpp.