Teorija

Ko par Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem zināja antīkajā pasaulē?
 
Senāko civilizāciju tautām pirms mūsu ēras, kā arī mūsu ēras pirmajos gadsimtos nebija gandrīz nekādu zināšanu par Ziemeļeiropu. Arī daudzu antīkās pasaules – Senās Grieķijas un Senās Romas – autoru priekšstati par Baltijas jūru un tās piekrastes iedzīvotājiem bija aptuveni.
Svarīgi!
Pašas senākās rakstītās ziņas par baltu ciltīm ir sniedzis sengrieķu vēsturnieks Hērodots darbā „Vēsture” 5.gs. vidū p.m.ē. Tajā viņš raksta par neuriem, kas, pēc dažu pētnieku domām, varēja būt senie balti.
Tomēr jau tālā pagātnē ap Vidusjūru dzīvojošās tautas pazina dzintaru, kas bija iegūts pie Baltijas jūras. Ir zināms, ka apmēram 325. gadā p.m.ē. kāds grieķis Masīlijas Pitejs savā ceļojumā uz ziemeļiem nonācis līdz Baltijas jūrai un pēc tam aprakstījis Baltijas dzintara atradnes.
 
Mūsu ēras 1. un 2. gadsimta rakstītie vēstures avoti sniedz samērā skopas ziņas par Baltijas jūru, kura tiek saukta par Ziemeļu jeb Svēbu jūru, un tās piekrastē dzīvojošām tautām.
 
Tās savos darbos ir pieminējis:
  1. grieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (ap 63 p.m.ē. – ap 23. m.ē.),
  2. romiešu rakstnieks un vēsturnieks Plīnijs Vecākais (23-79),
  3. romiešu rakstnieks un vēsturnieks Kornēlijs Tacits (ap 55 – ap 120).
 
Pēdējais savā darbā par ģermāņiem pieminējis arī ģermāņu austrumu kaimiņus – aistus. Zinātnieki domā, ka aisti ir bijuši latviešu un lietuviešu senči.
 
Antīkie autori vairākkārt vēstījuši par tirdzniecību ar Baltijas dzintaru.
 
Dzintara ceļi 18. - 13.gs. p.m.ē.
DSC_4910.JPG
 
Dzintars bija viena no Baltijas iedzīvotāju bagātībām, un to varēja atrast visā Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē. Latvijas teritorijā dzintaru galvenokārt ieguva Kurzemes piekrastē.
 
No baltu apdzīvotajām zemēm dzintars tika izvests uz Viduseiropu un Grieķiju, kā arī uz ziemeļos esošo Somiju, Karēliju un Krieviju austrumos. Ceļi uz ziemeļiem gāja gar Baltijas jūras piekrasti, uz austrumiem – gar Daugavu.
 
Arī arheoloģiski ir pierādīts, ka Viduseiropā un Grieķijā (Mikēnās) atrastais dzintars ticis ievests no baltu zemēm, jo Baltijas dzintars atšķiras no dzintara, kas iegūts citās vietās. Balti pret dzintaru iemainīja bronzas izstrādājumus.
 
Ģeogrāfs, astronoms un dabaszinātnieks Klaudijs Ptolemajs no Aleksandrijas 2.gs. vidū sniedzis ziņas ne tikai par Baltijas jūru, bet viņa sarakstītajās astoņās ģeogrāfijas grāmatās ir zīmētas kartes, no kurām var uzzināt par Baltijas jūras austrumu piekrastes teritorijām un tur dzīvojošajām ciltīm. Ptolemajam gan bija kļūdaini priekšstati par ģeogrāfiskajiem attālumiem. Viņa darbā minētie vietu nosaukumi ir tikai daļēji atšifrējami. Var teikt, ka, piemēram, Ptolemaja minētā Hesinas upe (Chesinos), iespējams, ir Daugava, bet Tūrūnta (Tourountes) – Venta.
 
DSC_4914.JPG
Eiropa Ptolemaja uztverē
  
Kaut arī daži senie autori ir pieminējuši baltus, nebūtu pareizi grieķu vai romiešu interesi par baltiem pārspīlēt. Baltu apdzīvotās zemes atradās tālu no grieķu zemēm vai romiešu iekarotajām teritorijām. Viņu kontakti ar baltu tautām visdrīzāk bija epizodiski. Arī baltiem ciešāki kontakti, domājams, pastāvēja ar tuvākiem kaimiņiem, un sakariem ar grieķiem, romiešiem bija nenozīmīga loma.
 
Romiešu vēsturnieks Kornēlijs Tacits par aistiem (ap 98)
 
Svēbu jūra labā krastā apskalo aistu piekrasti. (..) Viņi reti lieto dzelzs ieročus, bet vāles gan. Viņi audzē labību un citus laukaugus ar vēl lielāku pacietību nekā ģermāņi. Viņi mēdz pārmeklēt jūru un ir vienīgā tauta, kas vāc dzintaru seklumos un liedagā. Dzintaru viņi sauc par glēsu. Kā īsti barbari viņi nekad nav jautājuši vai noskaidrojuši, kas dzintars ir un kā tas rodas. Patiesi ilgu laiku dzintars gulēja neaiztiks krastmalā, iekams romiešu greznumkāre nebija radījusi pēc tā pieprasījumu. Aisti paši dzintaru nelieto. Viņi to savāc un neapstrādātā veidā pārdod, brīnoties par augsto cenu, ko par to iegūst. Dzintars, bez šaubām, ir koku sveķi, ko rāda tas, ka rāpojoši un pat spārnoti insekti bieži redzami mirdzam, ieslēgti dzintarā. Domāju, ka gluži kā slepenās vietās austrumos aug koki, kas izsvīst vīraku (smaržīga viela kvēpināšanai) un balzamu (smaržīga dažu augu sula, kas satur sveķus un ēteriskāseļļas), tā arī rietumos ir salas un zemes, kur kuplo neparastā auglībā meži un gāršas (meža augšanas tips līdzenumos vai viļņaina reljefa ielejās). Šo koku sveķus izvelk saule, kas te tik tuva, un tie šķidrā veidā ieplūst jūrā, lai beidzot tos niknas vētras izskalotu pretējā krastā.
Romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais (ap 23-79) 
 
Ir droši zināms, ka dzintars rodas Ziemeļu okeāna krastos un ka ģermāņi to sauc par glaesum. (..) Dzintars top, iztekot sulai no priežu sugas kokiem, kā sveķi ķiršu kokos, izplūst šie sveķi no priedēm koku sulas pārpilnības dēļ. Sveķi sacietē gaisā un jūras aukstumā, viļņos briezdama, tos novāc no salām un izskalo citos krastos. (..)
 
Ģermāņi tos atved galvenām kārtām uz Pannonijas provinci (tag. Ungārija), bet no turienes veneti, grieķu saukti par enetiem, kuri dzīvo netālu no Adrijas jūras piekrastes kaimiņos Pannonijai, pirmie pievērsa uzmanību dzintaram.
 
(..) Apmēram 600 jūdžu (romiešu jūdze 1478,7 m) no Pannonijas Karnuntas (pilsēta pie Donavas Ungārijā) atrodas šis Ģermānijas krasts, no kura dzintars tiek ievests (Itālijā). Teiktais nupat ir nācis pavisam skaidri zināms: dzīvs ir kāds dižciltīgs romietis, kuru sūtīja Juliāns, imperatora Nērona gladiatoru cīņu izrīkotājs, lai sagādātu pietiekamu daudzumu dzintara. Apceļojis šā novada piekrasti un apmeklējis dažādas tirdzniecības vietas, viņš atveda daudz dzintara. Tā pietika, pat lai izrotātu tīklus, kuri sargāja skatītājus no niknajiem zvēriem. Ne tikai ieroči un (nokauto) nestuves un viss šīs dienas greznojums bija rotāts dzintarā. (..)
 
Dzintara figūriņa, lai cik maza, (..) pārsniedz dzīva un spēcīga cilvēka (verga) cenu.
 
aaasddd.jpg
 
Atsauce:
http://www.spoki.lv/upload/articles/16/162341/images/_origin_Dzintars-8.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 88. - 89.lpp.