Teorija

Svarīgi!
Dzelzs darbarīku pielietošanas radītā straujā saimniecības attīstība izraisīja arī sabiedrības pārmaiņas – notika mantiskā noslāņošanās, parādījās turīgie un nabagie.
Saimes vecākā pienākums bija:
  1. pārvaldīt saimniecību,
  2. rūpēties par pārējo drošību.
 
Veidojās karadraudzes, kas aizsargāja kopienas īpašumu un arī devās laupīšanas sirojumos. Karā sagūstītie tika nodarbināti saimniecībā.
 
Par svarīgāko amatniecības nozari kļuva metāla apstrāde. Prasmīgākie kalēji bija godājami un turīgi sabiedrības locekļi.
 
Par patstāvīgu nodarbi kļuva maiņas tirdzniecība. Šajā laikā Latvijas teritorijā nonāca nauda no tālajām zemēm, piemēram, Romas impērijas. Tomēr lielākā iedzīvotāju daļa turpināja nodarboties ar zemkopību.
Dzelzs laikmeta sākumā, pieaugot iedzīvotāju skaitam, lielas pārmaiņas notika dzīvesvietās. Daļa cilvēku turpināja dzīvot pilskalnos, to tuvumā un arī pārcēlās uz attālākiem novadiem. Tā kā pilskalnu tuvumā zeme bija noplicināta, ļaudis pārcēlās uz dzīvi tuvāk grūtā darbā iekoptajiem tīrumiem un ganībām. Līdz ar to Latvijas teritorijā apdzīvotība kļuva vienmērīgāka.
 
Arheologs Andrejs Vasks par baltu un Romas sakariem (1997)
 
Grūti noteikt, cik lielā mērā romiešu monēta Latvijā tika izmantotas kā nauda. Jāņem vērā, ka baltu zemēs ekonomiskā attīstība un sabiedriskās attiecības bija visai tālas no tā līmeņa, kāds bija Romas impērijā. Ne velti Tacits, rakstot par aistiem (baltiem), kas Baltijas jūras piekrastē vācot dzintaru, piezīmē, ka maksu par to viņi saņem brīnīdamies. Acīmredzot baltiem, saskaroties ar romiešu tirgotājiem, vismaz sākumā bija neparasti apmaiņa pret dzintaru saņemt sudraba vai bronzas naudu – ripiņas ar dažādiem attēliem vai uzrakstiem.
 
DSC_4913.JPG
Romiešu bronzas sestercijs
Dzelzs laikmeta rotas
DSC_4901.JPG
Dzelzs laikmeta kaklariņķis un aproce
   
Rotas atspoguļoja tā laika izpratni par skaisto, ticējumus un pasaules uzskatus.
 
Daudzie piekariņi bija ne tikai skaists rotājums, bet kalpoja arī ļauno garu aizbaidīšanai. Zemkopju sabiedrībai vissvarīgākā bija daba. No tās pilnībā bija atkarīga izdzīvošana. Bija svarīgi zināt, kad ir īstais laiks sākt zemes darbus – art un novākt ražu.
 
Saule, Mēness, lietus, pērkona un citu dabas parādību godāšana un pielūgšana bija cerība, ka būs laba raža, pieaugs ganāmpulki, būs laba, pārticīga dzīve. Rotās bieži ir izmantots riteņa, apļa motīvs. Tas simbolizēja Sauli un Mēnesi, kustību dabā. Ugunskrusts simbolizēja auglību un laimi.
 
Dzelzs ieguve un apstrāde Latvijas teritorijā
DSC_4900.JPG
Dzelzs ieguve un apstrāde
 
Latvijā purva rūda bija atrodama daudzās vietās. Purva rūda saturēja ap 40 – 50% tīras dzelzs. Dzelzs sārņi ir atrasti gandrīz visās dzelzs laikmeta apmetnēs. Tas liecina, ka dzelzi savām vajadzībām ieguva uz vietas katrā apmetnē.
 
Lai izgatavotu dzelzs darbarīkus, vajadzēja savākt purva rūdu, atrast vietu, kur varētu veidot dzelzs ieguves krāsnis. Dzelzs iegūšanai bija vajadzīgs kurināmais – kokogles, kuras ieguva, sadedzinot malku slēgtās bedrītēs.
 
Dzelzs rūdu pirms ievietošanu krāsnī bagātināja – sasmalcināja, apdedzināja un skaloja, lai atbrīvotu rūdu no metāla nesaturošiem piemaisījumiem.
 
Dzelzs apstrāde bija bīstams darbs, jo uguns no kausējamām krāsnīm un smēdēm, kur dzelzi kala, varēja pārmesties uz ēkām. Tāpēc dzelzs kausētājiem un kalējiem vajadzēja strādāt atstatus no dzīvesvietām.
 
Latvijas teritorijā ievērojamākā un visplašāk pētītā ir Spietiņu apmetne Daugavas kreisajā krastā Sēlpils apkaimē. Šeit ir atklātas sešas dzelzs ieguves krāsnis, kas tikušas izmantotas 2. – 3. gadsimtā. Tās bijušas ar māliem izklātas bedres, virs kurām no akmeņiem un māliem mūrētas šahtas. Kokogles un rūdas bērtas šahtās, tad krāsns augša aizmūrēta. Krāsns apakšdaļā pa atveri ar plēšu palīdzību pievadīts gaiss, kas veicināja ogļu kvēlošanu. Dzelzs ar rūdas piemaisījumiem – krica – sakrājies krāsns apakšā un pa speciāli ierīkotu reni iztecēja no krāsns.
 
Metāla kausēšanas temperatūra:
  •  
Alva – ap 230 grādiem. Var kausēt, turot uz liesmas.
  • Varš – ap 1080 grādiem. Var kausēt kausējamās krāsnīs.
  • Dzelzs – ap 1200 grādu. Var kausēt kausējamās krāsnīs, papildus pievadot gaisu ar plēšām.
  •  
    Atsauce:
    S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011.