Teorija

Latvijā piļu un pilskalnu būvniecības sākums attiecināms uz bronzas laikmetu (1500.-500. g. p.m.ē.).
Senajā un agrajā dzelzs laikmetā (500. p.m.ē. - 5. gs.) sāka veidoties nenocietinātas dzīvesvietas - lauka apmetnes.
Ar dzelzs darbarīku aizvien efektīvāku pielietošanu sāka veidoties ekonomiskā nevienlīdzība, un radās nepieciešamība sargāt uzkrājumus - ar 5. gs. atsākās pilskalnu apdzīvotība, atjaunoja arī agrāk apdzīvotos pilskalnus, veidojās apmetnes pie tiem - senpilsētas un jauna veida nocietinātas dzīvesvietas - ezerpilis.
 
DSC_4940.JPG
DSC_4939.JPG
Attēlā: Pilskalni, pilskalni ar apmetnēm, ezerpilis Latvijas teritorijā 5. - 8. gs.
Kā izejmateriāls ēku un aizsargkonstrukciju būvniecībā tika izmantots koks.

Iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija zemkopība un lopkopība, tāpēc svarīgi bija, lai pilskalnu tuvumā būtu lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Pilskalni atradās grūti pieejamās vietās, kur tos aizsargāja dabiskie šķēršļi. Lai tos vēl labāk nocietinātu, tika celtas aizsargsienas un uzbērti vaļņi.
 
0p.jpg
Attēlā: Tērvetes pils maketā redzams, ka pils uzbūvēta kalnā, to papildus aizsargā siena no baļķiem.
 
Pieaugot cilvēku skaitam, pilskalnos visiem nepietika vietas, tāpēc apmetnes pamazām veidojās pilskalnu pakājē. Briesmu gadījumā arī tuvējās apkārtnes ļaudis rada patvērumu pilskalnā un piedalījās tā aizsardzībā.
Pie pilskalniem atradās arī kulta vietas (svētie kalni, meži utml.), ostas (ja pilskalns bija upes tuvumā), kapulauki - veidojās lieli kompleksi.
Pilskalnu kopā ar tā pakājē izvietoto apmetni sauc par senpilsētu, daudzas no senpilsētām bija nozīmīgi novadu centri.
Pilskalnā atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas.  
 
0pi.jpg
Attēlā: Rekonstruētās Lielvārdes koka pils komplekss - dzīvojamās un saimniecības ēkas.
 
Pilskalnos bija attīstīta amatniecība, tirdzniecība, te koncentrējās arī politiskā, administratīvā vara.
Visas būves bija no koka - šajā laikā vietējās ciltis vēl neprata būvēt ēkas no izturīgāka materiāla, piemēram, akmens.
Ziemas bija aukstas, tāpēc ēkās bija pavardi. Tā kā tiem nebija skursteņu, dūmi ieplūda telpās. Tos varēja izlaist pa lūku jumta čukurā. Šādas telpas sauca par dūmistabām.
 
0dd.jpg
Attēlā: Iekštelpas ar pavardu rekonstrukcija.
Tā kā ēkas bija tumšas un šauras, tajās nebija sevišķi ērti dzīvot.
Pilskalnos arī bija grūti ierīkot akas un nodrošināties ar svaigu dzeramo ūdeni.
 
Labi aizsargātas bija arī uz koka klāstiem ezeru salās vai sēkļos celtās nocietinātās apmetnes -ezerpilis. Tām piekļūt varēja laivās vai pa koka laipām, kuras briesmu gadījumā bija viegli novācamas.
Latvijā ir zināmas desmit ezerpilis, kas atrastas Vidzemes ezeros.
Visvairāk pētīta ir Āraišu ezerpils netālu no Cēsīm.
 
0ar.jpg
Attēlā: Rekonstruētā Āraišu ezerpils. Celta un apdzīvota 9.-10. gs.
 
Āraišu ezerpils ir vienīgā 9.–10. gadsimta nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Eiropā.
Āraišu ezerpili apdzīvojuši latgaļi. Vienlaicīgi tajā varēja dzīvot 70 - 100 cilvēku. Pils gājusi bojā ienaidnieku uzbrukuma rezultātā.
Ēkas ezerpilī sastāvēja no divām telpām - lieveņa un dzīvojamās telpas, kuras vidū atradās krāsns, apkārt telpai - soli un guļamlāvas. 
Jaunākās ēkas bija jau trīsdaļīgas - tās papildināja saimnieciska piebūve.
 
0ai.jpg
Attēlā: Āraišu ezerpils ēkas ir nelielas: mazākās - ap 12 kvadrātmetriem, lielākās - līdz 30 kvadrātmetriem.
 
Āraišu ezerpils iedzīvotāju galvenās nodarbes bija zemkopība un lopkopība, arī amatniecība un tirdzniecība. Nozīmīgu vietu viņu dzīvē ieņēma pieejamo dabas resursu izmantošana – medības, zveja un meža dravniecība.
Lauki un nelieli dārzi atradās turpat blakus ezerpilij 9 ha lielajā ezera pussalā. Pussalu aptverošais ezera ūdens un piekrastes slīkšņas pasargāja laukus un salinieku mājlopus no meža zvēru uzbrukumiem.
Salas iedzīvotāji kultivējuši arī eļļas augus un dārzeņus, no pākšaugiem – zirņus un pupas, bet no dārzeņiem – rāceņus. No šķiedraugiem audzēti lini.
 
0ru.jpg
Attēlā: Āraišu ezerpils iedzīvotāji audzēja ne tikai sen zināmo labību - kviešus, miežus, auzas, bet arī rudzus, kuri Latvijas teritorijā tolaik tikko sāka ieviesties.
 
Kopš seniem laikiem saglabājušies nostāsti par ezeros nogrimušām pilīm, un 20. gadsimta arheologu konstatētās ezerpilis apliecinājušas, ka šajos stāstos ir zināma patiesība.  
 
Tāpat daudz teiku un nostāstu ir par pilskalniem. To senās atrašanās vietas bieži var redzēt dabā - tie ir kalni ar nostāvinātām nogāzēm, aizaugušiem aizsarggrāvjiem, - tajos jaušama cilvēku darbības ietekme. Daudzus gadsimtus pilskalni glabāja liecības par cilvēku dzīvi tālā pagātnē, un tikai ar arheoloģijas attīstību tos varēja zinātniski izpētīt.
 
0aro.jpg
Attēlā: Aronas pilskalns pie Madonas.
Mūsdienās Latvijā zināmi aptuveni 500 pilskalni. Tie iekļauti Valsts aizsargājamo objektu sarakstā. Tas nozīmē, ka tajos nedrīkst patvaļīgi veikt izrakumus, nedrīkst tos apstrādāt un bojāt. 
 
Bez pilīm, senpilsētām un ezerpilīm pastāvēja arī ciemi - lauku apmetnes. Lauku ciemu vietas zināmas gan Zemgalē, gan Kurzemē, tomēr vēl ir maz pētītas. Ir atrastas arī atsevišķi stāvošu viensētu paliekas.
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka lielākā daļa dzelzs laikmeta iedzīvotāju dzīvoja tieši ciemos.
 
Atsauce:
azureedge.net/e754a9f4-cb64-4a10-82e8-77df376d0c44/DSC_4940.JPG
https://i.ytimg.com/vi/WupRGef_o-c/maxresdefault.jpg
http://static.panoramio.com/photos/large/43096917.jpg
http://travelnews.lv/gallery/6169/mid_145037.jpg
http://amata.lv/wp-content/flagallery/via-hanseatica-konkurss-skoleniem/araisu_ezerpils.jpg
https://c1.staticflickr.com/3/2876/12463109733_cdfcd1247a_b.jpg
http://www.stendeselekcija.lv/jaunumi/data/augsuplades/images/Rudzi.jpg
http://dziedava.lv/daba/berzaunes_pag/aronas_pilsk_031010.jpg
http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/araisu-arheologiskais-parks
Latvijas aizvēsture./ Andrejs Vasks, Baiba Vaska, Rita Grāvere. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997., 223. lpp.
Latvijas vēsture pamatskolai./ Skaidrīte Goldmane, Aija. Kļaviņa, Inese Misāne, u.c.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2011., 103. lpp.