Teorija

Kā ritēja cilvēku ikdienas dzīve tagadējā Latvijas teritorijā pirms vairākiem gadu tūkstošiem?
 
No medībām brīvajā laikā pieaugušie rūpējās par vieglu un pārnēsājamu mītņu būvi. Lai arī slieteņus galvenokārt izmantoja nakts guļai  un patvērumam sliktos laika apstākļos, daudz laika un pūļu prasīja ziemeļbriežu ādu apstrāde. Sākotnēji slieteņa pārklāšanai izmantoja ādu ar visu spalvu, taču tās bija smagas. Lai āda kļūtu vieglāka un nelaistu cauri ūdeni, to ģērēja. Vispirms ar krama skrāpjiem no abām pusēm attīrīja ādu no taukiem un spalvām, pēc tam ar apaļiem un gludiem akmeņiem ilgstoši berzēja, padarot to mīkstu. Medībām, ādu apstrādei, apģērbu darināšanai no ādām bija nepieciešami darbarīki, kuru izgatavošana prasīja laiku.
 
dsadasfd.jpg
Akmens laikmeta mītnes iekšpuse
 
Ēdiena pagatavošana, bērnu uzraudzīšana bija sieviešu pārziņā. Kopīgās maltītes laikā cilvēki, iespējams, pārrunāja veiksmīgās medības, dalījās ievainojumu ārstēšanas un darbarīku izgatavošanas pieredzē.
 
Mezolītā cilvēki ilgāk uzturējās vienā vietā. Tā laika apmetnēs dzīvoja kopā vairākas ģimenes, kopā 20 – 25 cilvēki. Mājokļa tuvumā – 100 līdz 200 m joslā ap to – uzturējās sievietes un bērni. Viņu uzdevums bija rūpēties par apmetnes kārtību, vākt kurināmo, gādāt par ūdeni un gatavot ēdienu. 2 km rādiusā ap apmetni varēja vākt meža veltes – riekstus, ogas, augļus un saknes, kā arī kurināmo. Šos darbus veica pusaudži un sievietes. 2 – 3 km zonā ap apmetni zēni un vīri medīja nelielus zvērus, zvejoja zivis. Lielāku zvēru medībās devās līdz pat desmit km attālumā no apmetnes. Lai iegūtu kramu vai sarkanbrūno minerālkrāsu – okeru, nācās veikt lielāku attālumu un maiņas darījumus.
 
Sākotnēji cilvēki dzīvoja grupās, kas pašas sevi uzturēja.
Arheoloģiskie izrakumi Zvejnieku kapulaukā rāda, ka vidējā akmens laikmetā dažiem mirušajiem kapos liktas bagātīgas kapa piedevas. Tie varēja būt izcili zvejnieki, mednieki vai karotāji, bet sievietes – gudras ciltsmātes, kas pārzināja tradīcijas, prata dziedināt.
 
DSC_4873.JPG
Mezolīta laikmeta vīrieša un sievietes portrets. Rekonstrukcija pēc Zvejnieku kapalauka arheoloģiskā materiāla.
 
Svarīgi!
Vēsturnieki uzskata, ka gan paleolītā, gan mezolītā visiem bija vienlīdzīgas tiesības un dažu izcilais stāvoklis nebija mantojams, bet iegūts dzīves laikā.
Fakts, ka senie cilvēki pratuši sadziedēt ievainojumus un nodzīvot līdz sirmam vecumam, liecina par savstarpējām rūpēm un atbildību.
 
Paleolītā un mezolītā cilvēki veidoja mednieku grupas. Tās bija mobilas – viegli pārvietojās. 20 – 30 cilvēku lielās grupas priekšgalā bija vadonis, kurš bija atbildīgs par medību vadīšanu un rūpējās, lai grupai pietiktu pārtika.
 
Neolītā veidojās dzimtas kopiena. Kopējā darbā saliedējās asinsradinieki, starp kuriem laulības bija aizliegtas, un ienācēji – ieprecētie no citām dzimtām. Medības bija saistītas ar vīriešu biežāku prombūtni no mājām.
 
Sieviešu galvenais uzdevums bija rūpes par pavardu un bērnu audzināšanu. Viņas nodarbojās arī ar savvaļas augu, ogu, sēņu vākšanu un kaltēšanu. Uzskata, ka pastāvīgā uzturēšanās apmetnē bija cēlonis tam, ka sievietes sāka izgatavot māla traukus. Domājams, ka tieši viņas arī darināja apģērbu, apavus un citas ikdienai nepieciešamās lietas.
 
Mednieki un zvejnieki iztiku ieguva no dabas. Viss kopīgiem spēkiem iegūtais piederēja kolektīvam. Līdz ar zemkopības, lopkopības, kā arī maiņas attīstību radās privātais īpašums.
 
Atsauce:
http://photo2.poga.lv/photos/0902/0215/melnaapantera/6660914569_b.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 72. - 73.lpp.