Teorija

Senākā vislabāk izpētītā iedzīvotāju apmetne Latvijas teritorijā ir atklāta netālu no Salaspils. Tā ir Laukskola, kas atradusies apmēram 3 km no Baltijas ledus ezera krasta.
Laukskolas apmetne ir senākā zināmā cilvēku apmešanās vieta Latvijā tagadējā Salaspils novada teritorijā Daugavas labajā krastā. Apmetņu kompleksā ietilpst vēlā paleolīta iedzīvotāju apmetne no 9.-8. gadu tūkstoša p.m.ē., seno baltu cilšu apmetne (1. gadu tūkstoša sākums m.ē.) un divas līvu apmetnes no 10.-13. gs. m.ē.
Mītnes, kurās patvērās apmetnes iedzīvotāji, dēvē par slieteņiem. Tur atrasti seno mednieku krama darbarīki un ieroči.
 
DSC_4869.JPG
Slieteņa rekonstrukcija
 
Cilvēki ilgstoši nedzīvoja vienā vietā, bet pārvietojās līdzi dzīvniekiem vai zivju nārsta vietām, lasot sēnes, ogas un riekstus. Latvijas teritorijā, meklējot labākas dzīves vietas, apmetās arī jaunienācēji. Uzlabojoties pārtikas sagādes iespējām, pieauga dzimstība, tādēļ laika gaitā iedzīvotāju skaits pieauga.
Svarīgi!
Vidējā akmens laikmetā cilvēki dzīvoja jau visā tagadējās Latvijas teritorijā, veidojot apmetnes pie ezeriem un upēm.
Mūsdienās izpētītākās mezolīta laika cilvēka apmetnes atradās:
  1. Lubāna ezera krastā,
  2. Lielā Ludzas ezera krastā,
  3. Burtnieku ezera krastā,
  4. Usmas ezera krastā,
  5. Lubes ezera krastos.
 
Iedzīvotāju galvenā nodarbe bija medības, zveja un pārtikai derīgo augu vākšana.
 
Tā kā atšķirībā no ziemeļbriežu medniekiem mezolīta laika cilvēki spēja nodrošināties ar daudzveidīgāku pārtiku, viņi arvien ilgāk varēja uzturēties vienā vietā un sāka veidot pastāvīgas apmetnes.
 
Visvairāk pētītās mezolīta laika apmetnes ir Osa un Zvidze pie Lubāna ezera un Zvejnieku apmetne un kapulauks pie Burtnieku ezera.
 
Tāpat kā agrāk, savas mītnes cilvēki ierīkoja ūdens tuvumā, pat purvos. Šāda apmetne ir arheologu labi izpētītā Sārnate Ventspils novadā. Cilvēku mājokļi bija četrstūrveida celtnes ar divslīpju jumu un noblietētu klonu; sienas būvētas, zemē iedzītu mietu starpas aizpildot ar sūnām, zāli, lapām. Telpas vidū bija ierīkots pavards. Vīrieši pie tā gatavoja un laboja darbarīkus un ieročus, bet sievietes veidoja podus, kurus pēc tam parasti izvietoja pie pavarda. Smaildibena podus un ovālas bļodiņas izgatavoja no vietējā māla, piejaucot granti un sasmalcinātus gliemežvākus.
 
DSC_4868.JPG
 
Dažās celtnēs, kur atrasti gan dzintara priekšmeti, gan neapstrādāti dzintara gabali, domājams, bijušas dzintara apstrādes darbnīcas, kurās izgatavoja rotaslietas, piemēram, apaļas pogveida krelles un piekariņus.
 
Zinātnieki pieļauj, ka Sārnates purva iemītnieki turpat purva augsnē bija ierīkojuši nelielus lauciņus. Atrastie koka kapļi ir apliecinājums tam, ka zeme tika apstrādāta. Pārtikas produktu sagatavošanai un glabāšanai lietoja no koka taisītas abras, kausus un karotes. Neolītā apmetnes bija apdzīvotas visu gadu.
 
Neolīta sākuma posmā cilvēki vēl nepazina labības augus un mājdzīvniekus, izņemot suni.
 
Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, apmetnes sāka ierīkot vietās, kur lopiem varēja nodrošināt ganības. Zemes uzrakšanai un irdināšanai izmantoja aļņa raga vai koka lāpstas; koka, raga vai akmens kapļus, koka nūjas. Raža novākšana izmantoja krama nažveida sirpjus.
 
Mājdzīvnieku audzēšana ne tikai nodrošināja gaļas rezerves, bet deva iespēju pārtikā izmantot piena produktus. Piemēram. Sārnates apmetnē atrastā māla kāstuve ļauj secināt, ka apmetnes iedzīvotāji ikdienas ēdienkartē izmantojuši pienu un piena produktus. Tos uzglabāja dažādās ēkas daļās izraktās bedrēs.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 70. - 71.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Laukskolas_apmetne