Teorija

Medības, zveja un augu vākšana bija akmens laikmeta cilvēka galvenie nodarbošanās veidi.
 
DSC_4863.JPG
Zveja
 
Lai veiksmīgāk medītu un zvejotu, ievāktu dažādus augus un saknes, bija nepieciešami darbarīki. Tos sākotnēji izgatavoja no koka, akmens vai raga. Akmens darbarīku izgatavošanai galvenokārt izmantoja kramu.
Svarīgi!
Vissenākie iedzīvotāji bija ziemeļbriežu mednieki.
Medības notika kolektīvi. Kad tagadējā Latvijas teritorijā ziemeļbrieži izzuda, šāda veida medību nozīme mazinājās. Bērzu, priežu un egļu mežos izdevīgākas kļuva individuālas medības ar šķēpu, loku un bultām. Šķēpu gatavoja, koka kātam piestiprinot smaili, kas sākumā bija veidota no kaula vai raga, bet kopš 3.gt. p.m.ē. arī no krama. Šķēpu izmantoja gan kā duramo, gan kā metamo ieroci.
 
DSC_4865.JPG
Loks un bultas no Zvejnieku apmetnes
  
Mezolīta posmā Latvijas teritorijā visvairāk medīja aļņus. Tos varēja nomedīt gan vasarā, gan ziemā. Medījuma gaļu izmantoja pārtikā, bet ādu – apģērba izgatavošanā. Savukārt no kauliem un ragiem gatavoja darbarīkus. No viena aļņa vidēji varēja iegūt 150 – 200 kg gaļas.
 
Medīja arī mežacūkas, lāčus, stirnas un citus dzīvniekus, kā arī dažādus putnus – pīles, zosis, irbes un rubeņus. Sīkākos meža zvērus un putnus medīja ar loku un bultām. Bultu galus izgatavoja no kaula, raga, koka vai krama. Tie bija dažādi. Platākus bultu galus izmantoja lielāku meža zvēru medībām, bet neasus un masīvus – nelielu kažokzvēru un putnu medībām. Lielo medījumu transportēšanai lietoja ragavas. Transportam un zvejai izmantoja vienkoča laivas, ko izgatavoja no liela un resna koka stumbra.
 
Liela nozīme bija zvejai. Zivis varēja durt ar šķēpiem, žebērkļiem, šaut ar loku un bultām. Izmantoja arī murdus, kurus gatavoja no plēstiem koka skaliem un sastiprināja ar lūkiem. Tā kā arheoloģiskajos izrakumos atrastie makšķerāķi bija lieli, varam secināt, kas zivis bijušas prāvas. Piemēram, līdakas varēja būt vairāk nekā vienu metru garas un līdz pat 25 kg smagas. Zvejoja arī karūsas, samus, zandartus, asarus, plaužus un līņus, Cilvēki ezeros vāca arī ēdamos gliemežus. Pārtikā izmantoja arī ezerriekstu augļus.
 
Ikdienā cilvēku ēdienkarti papildināja ogas, sēnes, saknes, ozolzīles un lazdu rieksti. Ēdamās saknes, savvaļas augus un to graudus sasmalcināja ar graudberža palīdzību – uz lielas akmens virsmas tos saberza ar mazāku akmeni. Dažreiz barības augus sasmalcināja piestā. Lai saglabātu iegūto pārtiku ilgāk, gaļu vai zivis žāvēja ugunskura dūmos vai kaltēja saulē. Gaļu cepa gan tieši uz liesmas, gan ietītu lapās vai mālā, kā arī ierušinot oglēs.
Svarīgi!
Jau neolīta laikā cilvēki sāka izgatavot un lietot māla traukus. Lipinot ar rokām, izgatavoja apaļus smaildibena māla podus un ovālas bļodas.
Paleolītā un mezolītā cilvēks iztiku ieguva no apkārtējās vides. Tādu saimniecības veidu sauca par savācēj saimniecību. Neolīta beigās sāka attīstīties primitīva lopkopība un zemkopība. Iespējams, tika pieradināti liellopi un cūkas, jo tauri un mežacūkas bija pastāvīgi apkārtējo mežu iemītnieki. Aitas un kazas ieveda, jo Baltijā šo dzīvnieku savvaļas priekšteči nedzīvoja.
 
Ja cilvēki gribēja nokļūt kaut kur tālāk, tad galvenokārt ceļoja pa ūdeni – gar jūras krastu vai pa Daugavu līdz augštecei un Volgas un Dņepras iztekai. Šim ceļam bija daudz atzarojumu pa mazākām upītēm. Latvijas teritorijā nozīmīgs ūdensceļš gāja pa Aivieksti līdz Lubānas apmetnēm, bet tālāk – uz Pleskavas un Peipusa ezeriem.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 66. - 67.lpp.