Teorija

Tieksme pēc skaistā, šķiet, piemitusi cilvēkam visos laikos.
 
Latvijas teritorijā senākie mākslas paraugi atrodami uz kaula vai raga priekšmetiem, piemēram, uz kaula dunča, kas atrasts Užavas upē Kurzemē, ir nosacīts dzīvnieka attēla gravējums, bet uz kaula plāksnītes iegravēta cilvēka kontūra.
 
DSC_4879.JPG
Užavas upē atrasts duncis ar iegravētu dzīvnieku figūras attēlu.

Senie cilvēki valkāja rotas. Tās bija dzīvnieku zobu vai gliemežvāku kaklarotas, dzīvnieku, cilvēku un putnu figūriņu veidā darināti piekariņi. No kaula gatavoja krelles. Cilvēki ticēja, ka izgatavotie priekšmeti pasargās viņus no nelaimēm un nodrošinās veiksmi. Šādus priekšmetus dēvēja par amuletiem.
 
Arheologiem ir izdevies atrast nelielas māla figūriņas. Šīs cilvēku figūriņas ir ļoti vienkāršotas. Tām nav ievērotas ķermeņa proporcijas. Dažu figūriņu galvām ir trīsstūrveida forma, bet citām ir ovāla seja ar iedziļinātiem acu dobumiem. Tā kā figūriņas atrastas mītnēs pavarda tuvumā, tad, domājams, tās bijušas mājas pavarda sargātājas. No māla tika veidotas arī dzīvnieku figūras, piemēram, mežacūkas un pīles. Neolīta trīsstūrveida forma, bet citām ir ovāla seja ar iedziļinātiem acu dobumiem. Tā kā figūriņas atrastas mītnēs pavarda tuvumā, tad, domājams, tās bijušas mājas pavarda sargātājas. No māla tika veidotas arī dzīvnieku figūras, piemēram, mežacūkas un pīles. Neolīta posmā cilvēka galvas, dzīvnieku un putnu figūras mēģināts atveidot dzintarā. Ar dažādiem ornamentiem rotāja medību piederumus, arī māla traukus.
 
DSC_4874.JPG
No aļņa raga lāpstiņas izgriezta vīrieša apaļskulptūra.
 
DSC_4875.JPG
Dundagas Pūrciema apmetnē atrastās māla sīkplastikas figūriņas.
 
Arheoloģiskajos izrakumos atrastās lietas ir vienīgās liecības, kas palīdz saprast seno cilvēku priekšstatus par apkārtējo pasauli.
 
Senatnē visa dzīve bija atkarīga no dabas. Lai izdzīvotu, vajadzēja ne tikai sadzīvot ar dabas norisēm, bet arī censties tās izskaidrot.
 
DSC_4878.JPG
Sārnates apmetnes svētnīca ar koku elku 3. gt.p.m.ē.
 
Nespēdami izprast daudzas dabas norises, piemēram, zibeni un pērkonu, senie cilvēki domāja, ka ir kāds par cilvēku varenāks spēks. Paleolīta laika ziemeļbriežu mednieku dzīvē un ticējumos īpaša vieta bija ziemeļbriedim. Iespējams, tika pielūgta dievība, līdzīga Lielajai Mātei – visa dzīvā radītājai un sargātājai. Mezolītā, mainoties klimatam un augu valstij, varēja veidoties jauni ticējumi, taču ticība Lielajai Mātei saglabājās. Tā kā galvenokārt tika medīti aļņi, tad iespējams, ka šo dievību iedomājās aļņa mātes veidolā. Savukārt Sārnates apmetnē atrasti koka kausi ar ūdensputnu galvu atveidiem. Ūdensputni kā gājputni cilvēku uzskatos saistījās ar gadalaiku maiņām. Pavasarī putni atveda sauli, bet rudenī aizlidojot paņēma to sev līdzi.
 
Senie cilvēki ticēja aizkapa pasaulei. Par to liecina mirušajiem līdzi dotās kapa piedevas. Pētot kapalaukus, arheologi atraduši kaula dunčus, šķēpu galus, zobu piekariņus un citus priekšmetus.
 
Acīmredzot mezolīta laika cilvēki uzskatīja, ka šīs lietas būs nepieciešamas arī pēc nāves.
Svarīgi!
Senākais atrastais un izpētītais kapulauks ir mezolīta un neolīta laika Zvejnieku kapulauks pie Burtnieku ezera.
Ir skaidrs, ka tur dzīvojošie cilvēki ir ticējuši aizkapa pasaulei, kas atrodas aiz ūdens. Ūdens, upe ir šķērslis, kas jāpārvar, lai nokļūtu mirušo valstībā. Mirušie apbērti ar sarkano okeru, kas simbolizēja pavardu, uguns siltumu, arī asinis. Šādi rīkojoties, senie cilvēki centās mirušajiem piešķirt spēku, pārejot uz jaunu dzīvi viņsaulē. Kapa bedres sānos lika akmeņus. Ar tiem nosedza arī mirušā pēdas un galvu. Mirušajiem līdzi dotas kapa piedevas – apģērbs, kaklarotas, dažādi piekariņi, darbarīki, ieroči. Sākot ar neolītu, apglabājot mirušos, piekopti dažādi rituāli. Šī posma beigās baltu priekšteči (auklas keramikas kultūras pārstāvji) savus mirušos sāka apglabāt savrupapbedījumos.
 
Arheologs Andrejs Vasks par elka nozīmi (1997)
 
Kulta vietas centrā atradās kokā cirsts elks ar cilvēka sejas atveidu staba augšgalā. No aizmugures to iežogojusi zema, īpatnēji veidota koka sēta. Elks stāvējis zem kupla lapu koka, tā priekšā dedzis ugunskurs. Tuvumā atradies māla trauciņš. Elka nozīme nav gluži skaidra. Šķiet, tā bijusi vīriešu kārtas dievība. Iespējams tas bija vai nu senču kulta, vai mājas gara iemiesojums.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011.74. - 75.lpp.