Svarīgi!
Aizvēsture ir cilvēces vēstures periods, par kuru nav saglabājušās rakstiskas liecības. Tas ir vēstures senākais posms no cilvēka rašanās brīža līdz pirmās civilizācijas izveidošanās laikmetam.
Dažādās pasaules vietās aizvēsture sākās un beidzās atšķirīgā laikā, piemēram, Senajā Ēģiptē rakstība parādījās jau 4. gt. p.m.ē., līdz ar to, - 4. gt. p.m.ē. beidzās aizvēstures posms.
Aizvēstures periods Latvijas teritorijā ilga aptuveni no 11. gt. p.m.ē. līdz aptuveni 1200. gadam m.ē.
Attēlā: Ogres muzejā rekonstruētais Latvijas pirmiedzīvotāju - ziemeļbriežu mednieku mājoklis.
Liecības par senākajiem iedzīvotājiem Latvijas teritorijā atrastas Ogres un Ikšķiles novados.
Apmēram pirms 13-12 tūkstošiem gadu tagadējā Latvijas teritorijā, no kuras bija atkāpies ledājs, ienāca pirmie iedzīvotāji – ziemeļbriežu mednieki. Svarīgākais šo mednieku ienākšanas ceļš bija Daugava, tāpēc arī seno apmetņu paliekas atrastas tās krastos.
Darbarīkus un ieročus gatavoja no akmens, koka, kaula. Tāpēc arī laikmets ieguvis nosaukumu - akmens laikmets.
Attēlā: Akmens laikmeta krama darbarīki.
Akmens laikmetu iedala posmos:
- paleolīts jeb senais akmens laikmets;
- mezolīts jeb vidējais akmens laikmets;
- neolīts jeb jaunais akmens laikmets.
Šādu iedalījumu nosaka ievērojamas izmaiņas: cilvēku nodarbošanās veidā, dzīvesveidā, sabiedrības attiecībās u.c.
Attēlā: Neolīta jeb jaunā akmens laikmeta kaula rīki: īlens, duncis, zvejas rīki u.c.
Salīdzinot ar iepriekšējo attēlu, redzamas ievērojamas atšķirības, rīki kļuvuši daudzveidīgāki, sarežģītāki.
Akmens laikmetam sekoja metālu – bronzas un dzelzs – laikmeti, kad darbarīki un ieroči tika izgatavoti no bronzas un dzelzs.
Latvijas teritorijā dzelzs laikmets ilga no 500. g. p.m.ē. līdz 1200. gadam. Pirmie dzelzs priekšmeti tika ievesti no citām zemēm. Tikai vēlāk dzelzi sāka iegūt no vietējās purva rūdas - to apguva mūsu ēras pirmajos gadsimtos.
Akmens laikmetā cilvēki iztiku ieguva no apkārtējās dabas. Tādu saimniekošanas veidu sauc par savācējsaimniecību.
Attēlā: Tā varēja izskatīties akmens laikmeta apmetne 4. - 3. gt. p.m.ē.
Akmens laikmetā kopā dzīvoja liels skaits radinieku – lielā saime jeb dzimtas kopiena.
Ap 2. gt. p.m.ē. medību, zvejas un savvaļas augu vākšanas vietā pakāpeniski par svarīgāko nodarbošanās veidu kļuva lopkopība un zemkopība.
Cilvēki vairs nebija pilnīgi atkarīgi no dabas. Viņu pašu darbs nodrošināja iztiku. Pieaugot turībai, radās nepieciešamība aizsargāt savu saimi no laupītājiem, tāpēc dzīvesvietas sāka nocietināt.
Ļaudis cēla četrstūra dzīvojamās ēkas gan stāvkoku, gan guļbūves tehnikā.
Ēku apsildīšanai un ēdienu gatavošanai izmantoja vaļēju pavardu – nedaudz zemē iedziļinātu ugunskuru, kas atradās ēkas centrā.
Dzelzs laikmetā kopiena jeb lielā saime pakāpeniski saira un cilvēki sāka dzīvot ģimenēs jeb mazajās saimēs.
Attēlā: Bronzas laikmeta pilskalna rekonstrukcija.
4. - 3. gadu tūkstotī p.m.ē. mūsdienu Baltijas teritoriju sāka apdzīvot somugru (jeb sāmu) valodās runājošas ciltis - mūsdienu somu un igauņu priekšteči jeb Baltijas somi.
Ap 2. gadu tūkstoti p.m.ē. šo teritoriju iekaroja tehnoloģiski augstāk attīstītu cilšu grupa, kurai bija raksturīgi keramikas izstrādājumi ar vītas auklas nospiedumiem un īpatnējas formas cirvji (Auklas keramikas un laivveida cirvju kultūras ciltis jeb pirmbaltu ciltis). Vēsturnieki tos uzskata par baltu valodās runājošo tautu priekštečiem.
Attēlā: Viena no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija.
Austrumeiropas karti (Kartes augšējā stūrī - Baltijas jūra) izveidojis Aleksandrijas zinātnieks Klaudijs Ptolemajs ap 90.-168. m.ē.
Latvijas teritorija vienmēr ir bijusi Eiropas daļa, tomēr līdz 9. gadsimtam par to ir maz rakstīto vēstures avotu.
Arheologu pētījumi apliecina, ka šajā laikā bija apdzīvota visa Latvijas teritorija, notika dažādi sirojumi un kari, paplašinājās kontakti ar kaimiņiem - skandināviem un slāviem.
Saimnieciskās un politiskās attīstības gaitā veidojās baltu un lībiešu zemes.
Attēlā: Ar punktiem atzīmēti pilskalni Latvijas teritorijā 12. gs. beigās.