Senākā vislabāk izpētītā iedzīvotāju apmetne Latvijas teritorijā ir atklāta netālu no Salaspils. Tā ir Laukskola, kas atradusies apmēram 3 km no Baltijas Ledus ezera krasta (Skat. tēmu "Daba un iedzīvotāji akmens laikmetā").
Laukskolas kompleksā ietilpst
- vēlā paleolīta iedzīvotāju apmetne (no 9.-8. gadu tūkstoša p.m.ē.);
- seno baltu cilšu apmetne (1. gadu tūkstoša sākums m.ē.);
- divas līvu apmetnes, apdzīvotas no 10. līdz 13. gs. m.ē.
Attēlā: Senāko iedzīvotāju - ziemeļbriežu mednieku dzīvesvietas - slieteņa rekonstrukcija.
Slieteņos atrasti seno mednieku krama darbarīki un ieroči.
Cilvēki ilgstoši nedzīvoja vienā vietā, bet pārvietojās līdzi dzīvniekiem vai zivju nārsta vietām, lasot sēnes, ogas un riekstus. Latvijas teritorijā, meklējot labākas dzīves vietas, apmetās arī jaunienācēji.
Uzlabojoties pārtikas sagādes iespējām, pieauga dzimstība, tādēļ laika gaitā iedzīvotāju skaits pieauga.
Vidējā akmens laikmetā - mezolītā cilvēki dzīvoja jau visā tagadējās Latvijas teritorijā, veidojot apmetnes pie ezeriem un upēm.
Attēlā: Mezolīta laika iedzīvotāji - vīrietis un sieviete.
Rekonstrukcija pēc antropoloģiskā (cilvēku kaulu) materiāla no Zvejnieku kapulauka pie Burtnieku ezera.
Mūsdienās izpētītākās mezolīta laika cilvēku apmetnes atradās Lubāna ezera krastā, pie Lielā Ludzas ezera, Burtnieku ezera krastā, kā arī pie Usmas un Lubes ezera.
Iedzīvotāju galvenā nodarbe bija medības, zveja un pārtikai derīgo augu vākšana.
Tā kā atšķirībā no ziemeļbriežu medniekiem mezolīta laika cilvēki spēja nodrošināties ar daudzveidīgāku pārtiku, viņi arvien ilgāk varēja uzturēties vienā vietā un sāka veidot pastāvīgas apmetnes.
Attēlā: Arheoloģiskie izrakumi Zvejnieku apmetnē pie Burtnieku ezera 2009. gadā.
Visvairāk pētītās mezolīta laika apmetnes ir Osa un Zvidze pie Lubāna ezera un Zvejnieku apmetne un kapulauks pie Burtnieku ezera.
Neolīta sākuma posmā cilvēki vēl neaudzēja labības augus un mājdzīvniekus, pieradināts bija tikai suns.
Tāpat kā agrāk, savas mītnes cilvēki ierīkoja ūdens tuvumā, pat purvos.
Šāda apmetne ir arheologu labi izpētītā Sārnate Ventspils novadā. Tā bijusi apdzīvota neolīta laikā.
Cilvēku mājokļi bija četrstūrveida celtnes ar divslīpju jumtu un noblietētu klonu; sienas būvētas, zemē iedzītu mietu starpas aizpildot ar sūnām, zāli, lapām. (Skat. attēlu zemāk.)
Attēlā: Akmens laikmeta mājoklis.
Mājokļu platība bija atšķirīga: mazāko - 16-18, bet lielāko - 30-35 kvadrātmetri.
Telpas vidū bija ierīkots pavards. Vīrieši pie pavarda gatavoja un laboja darbarīkus un ieročus, bet sievietes veidoja podus, kurus pēc tam parasti izvietoja pie pavarda. Smaildibena podus un ovālas bļodiņas izgatavoja no vietējā māla, piejaucot granti un sasmalcinātus gliemežvākus.
Zinātnieki pieļauj, ka Sārnates purva iemītnieki turpat purva augsnē bija ierīkojuši nelielus lauciņus. Atrastie koka kapļi ir apliecinājums tam, ka zeme tika apstrādāta. Pārtikas produktu sagatavošanai un glabāšanai lietoja no koka taisītas abras, kausus un karotes. Neolītā apmetnes bija apdzīvotas visu gadu.
Attēlā: Arī neolīta laikā joprojām pārtikas sagādē svarīga nozīme bija medībām un zvejai.
Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, apmetnes sāka ierīkot vietās, kur lopiem varēja nodrošināt ganības.
Zemes uzrakšanai un irdināšanai izmantoja aļņa raga vai koka lāpstas; koka, raga vai akmens kapļus, koka nūjas. Ražas novākšanai izmantoja krama nažveida sirpjus.
Mājdzīvnieku audzēšana ne tikai nodrošināja gaļas rezerves, bet deva iespēju pārtikā izmantot piena produktus. Piemēram. Sārnates apmetnē atrastā māla kāstuve ļauj secināt, ka apmetnes iedzīvotāji ikdienas ēdienkartē izmantojuši pienu un piena produktus. Tos uzglabāja dažādās ēkas daļās īpaši izraktās bedrēs.
Attēlā: Akmens laikmetā darināti dzintara (divas augšējās rindas) izstrādājumi.
Dažās celtnēs, kur atrasti gan dzintara priekšmeti, gan neapstrādāti dzintara gabali, domājams, bijušas dzintara apstrādes darbnīcas, kurās izgatavoja rotaslietas, piemēram, apaļas pogveida krelles un piekariņus.