Senākais latviešu valodas rakstu piemineklis ir 1585. gadā Viļņā izdotais katoļu katehisms, kura autors, visticamāk, ir kāds vācu mācītājs.
20. gadsimta 60. gados kļuva zināms, ka jau 1525. gadā latviešu valodā iespiesta protestantu grāmata, kā liecina saglabājies protokola ieraksts Lībekā. Diemžēl pati grāmata vēl nav atrasta.
Līdz mūsdienām nav saglabājušies (vai nav atklāti) senāki latviešu valodas raksti.
Kā zināms, latviešu valoda izveidojusies, saplūstot četrām baltu cilšu valodām apmēram 16. gadsimtā, bet, iespējams, baltu ciltīm bijusi sava nosacīta rakstība.
20. gadsimta 60. gados kļuva zināms, ka jau 1525. gadā latviešu valodā iespiesta protestantu grāmata, kā liecina saglabājies protokola ieraksts Lībekā. Diemžēl pati grāmata vēl nav atrasta.
Līdz mūsdienām nav saglabājušies (vai nav atklāti) senāki latviešu valodas raksti.
Kā zināms, latviešu valoda izveidojusies, saplūstot četrām baltu cilšu valodām apmēram 16. gadsimtā, bet, iespējams, baltu ciltīm bijusi sava nosacīta rakstība.
Šādu apgalvojumu ļauj izteikt, pirmkārt, folkloras, precīzāk, tautasdziesmu materiāls.
Tautasdziesmās minēti dziesmu kamoli, kas varētu būt bijuši mezglu rakstu uzglabāšanas veids. Iespējams, ka šādi mezglu raksti bijuši arī baltu ciltīm.
Piemērs:
Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas tautas mezglu rakstus izmantojušas iedzīvotāju, dažādu materiālo labumu, tirdzniecības darījumu u. tml. uzskaitei. Izmantojot dažādas krāsas auklas, mezglu skaitu un veidu, tika saglabāta ciltij būtiska informācija.
Tautasdziesmās minēti arī dažādi ornamenti. Mūsdienās tie tiek izmantoti tikai estētiskā nozīmē, bet pagātnē, iespējams, ornamentu kombinācijas glabājušas arī informāciju. Šodien visplašāk zināmais ornamentu lietojums ir slavenās Lielvārdes jostas.
Ornamentiem senatnē bija maģiskas funkcijas – tie kalpoja aizsardzībai. Gadsimtu laikā gan sākotnējās ornamentu nozīmes ir zudušas, mainījušās, pārveidojušās.
Ornamentiem senatnē bija maģiskas funkcijas – tie kalpoja aizsardzībai. Gadsimtu laikā gan sākotnējās ornamentu nozīmes ir zudušas, mainījušās, pārveidojušās.
Ir daudz arheoloģisku liecību par īpašuma zīmju lietošanu jau vismaz no 12. gadsimta.
Piemērs:
Arheologi atraduši koka traukus un tīklu pludiņus ar iegrebtām īpašuma zīmēm, visus minētos priekšmetus var attiecināt uz 12. gadsimtu.
Baltu ciltis lietojušas arī birkas jeb burtkokus – uz vienas vai abām kociņa pusēm tika iegrebtas zīmes, kas apliecināja parāda lielumu, tad birku pāršķēla uz pusēm, vienu pusi iedodot parādniekam, otru – aizdevējam. Parādu atdodot, kociņus salika kopā un pārliecinājās, ka darījums noris godīgi.
Baltu ciltis lietojušas arī birkas jeb burtkokus – uz vienas vai abām kociņa pusēm tika iegrebtas zīmes, kas apliecināja parāda lielumu, tad birku pāršķēla uz pusēm, vienu pusi iedodot parādniekam, otru – aizdevējam. Parādu atdodot, kociņus salika kopā un pārliecinājās, ka darījums noris godīgi.
Pēc arheologu pētījumiem secināts, ka jau 10. gadsimtā Latvijas baltu ciltīm ir bijuši tirdznieciskie sakari ar kaimiņzemēm, kurās bija pazīstams fonogrāfiskais (zīme apzīmē skaņu) raksts. Skandināvijā rūnu raksts bijis zināms kopš 9. gadsimta, šajā laikā Krievijas teritorijā ir kirilica un Rietumeiropā – latīņu raksts. Līdz ar to Latvijas teritorijā ieplūda priekšmeti ar šīm rakstu zīmēm, lai gan, iespējams, ka šīs zīmes uztveras tikai kā ornamenti.
Vienlaikus ir izteikta hipotēze, ka atsevišķi kuršu cilšu pārstāvji pratuši rūnu rakstu un ka latgaļu ciltīs bijuši kirilicas pratēji.