Teorija

Indoeiropiešu saimes valodas
Valodas pēc to radniecības tiek kārtotas saimēs un grupās.
Kā min valodniece Sarma Kļaviņa,
valodu saimi veido radniecīgas valodas, kas cēlušās no vienas pirmvalodas.
 
Par pirmvalodu sauc sākotnējo valodu, no kuras cēlušās visas konkrētās valodu saimes valodas.
Šo pirmvalodu atjaunot pilnībā nav iespējams, bet atsevišķas pirmvalodas formas ir saglabājušās. Arī latviešu valodā ir saglabāti tūkstošiem gadu veci valodas elementi, piemēram, ir saglabāti senie divskaņi  au, ei  un  ie, turklāt no šiem divskaņiem ei ir sastopams tikai baltu – latviešu un lietuviešu – valodās.
 
Vienas saimes valodas no pirmvalodas ir mantojušas kopīgus valodas elementus.
Valodu radniecību vispirms jau mēs sadzirdam un pamanām leksikas līmenī.
Piemēram, latviešu un lietuviešu valodā ir daudz līdzīgu vārdu:
Latviešu valoda
Lietuviešu valoda
saule
tēvs
sáulė
tévas
 
Līdzīgi vārdi sastopami, piemēram, arī krievu un poļu valodās:
Krievu valoda
Poļu valoda
солнце
отец
słońce
ojciec

Šie paši vārdi līdzīgi skan arī vācu un angļu valodās:
Vācu valoda
Angļu valoda

Sonne
Vater

sun
father

Kā redzams, ir valodas, kuras ir savstarpēji līdzīgākas nekā citas. Šī savstarpējā līdzība tiek izmantota, iedalot valodas radniecīgās grupās. Šīs radniecīgās valodu grupas lielākoties radušās, valodu saimes pirmvalodai sadaloties.
 
Valodu saimes ir ļoti dažādas, piemēram, indoeiropiešu valodu saimē ir ļoti daudz valodu, savukārt japāņu valoda viena pati veido atsevišķu valodu saimi, jo citas tai līdzīgas valodas nav.
 
Indoeiropiešu valodu saimes lielākās radniecīgu valodu grupas (indoeiropiešu valodu saime bieži tiek attēlota koka veidā, tāpēc radniecīgās grupas mēdz dēvēt par zariem):
baltu zars;
ģermāņu zars;
hetu – luviešu zars.
indoirāņu zars;
itāļu zars;
ķeltu zars;
romāņu zars;
skandināvu zars;
slāvu zars;
tohāru zars.
Atsevišķi tiek izdalītas sengrieķu, jaungrieķu, frīģiešu, armēņu un albāņu valoda.
 
ide_koks.png

Indoeiropiešu valodu saimē sastopami trīs dažādu valodu veidi pēc to lietojuma:
1) dzīvās valodas;
2) mirušās valodas – ir saglabājušies teksti, valoda var tikt izmantota, piemēram, zinātnē kā latīņu valoda, bet nav tautas, kas šo valodu izmantotu ikdienā saziņai, kas šajā valodā veidotu un saglabātu kultūru;
3) literatūras un reliģijas valodas, kas nekad nav bijušas par saziņas līdzekli.
 
Indoeiropiešu valodu saimes mirušās valodas – latīņu, prūšu (baltu valoda), polābu (slāvu valoda), sengrieķu u.c.
Indoeiropiešu valodas saimes literatūras un reliģijas valodas – senslāvu, avestas, sanskrits.
 
Indoeiropiešu valodu saime savu vārdu ieguvusi, ņemot vērā tās runātāju iespējamo dzīvesvietu, proti, Indiju un Eiropu.
Noteikti jāuzsver – iespējamo. Vispārīgajā valodniecībā līdz šim brīdim ir minētas vairākas versijas par teritorijām, kurās agrāk dzīvojuši indoeiropiešu pirmvalodas runātāji. Viena no šādām versijām kā indoeiropiešu valodu saimes tautu apdzīvotas teritorijas min Indiju, Irānu un Eiropas centrālo daļu.
 
Ja ir interese par aizvēsturiskajiem laikiem un tautām, kas tajos dzīvojušas, ieteicams izlasīt amerikāņu arheoloģijas profesores Marijas Gimbutienes (1921-1994) grāmatu “Balti aizvēsturiskajos laikos”.
Gimbutienes_gramata_Balti.png
 

Atsauce:
Latviešu valoda 5. klasei/Dzintra Paegle. -Rīga: Zvaigzne ABC, 1996. -333 lpp. :il. - izmantotā literatūra: 264. lpp.
Valodas daba/Sarma Kļaviņa. -Rīga, Lielvārds 1997. – 80 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 49. – 53. lpp.