Teorija

Valodas kultūra
Valodas kultūras  jēdziens ir saprotams divējādi: "[..] parasti ar valodas kultūru tiek saprasta kopta valoda, resp., literārās valodas normu zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan rakstveidā; tās ir izrunas, vārdlietojuma, gramatikas un citas likumības." (I. Freimane.)

Valodas kultūra  ir arī zinātnes nozare, kur tiek pētītas attiecīgās zināšanas un prasmes.
val_kult_1.png

Valodas kultūras līmeņi:
1. valodas pareizums;
2. valodas meistarība.
val_kult_2.png
 
Pamatskolā lielāku uzmanību pievērš zemākajam līmenim, proti, valodas pareizumam, jo augstākā līmeņa sasniegšana iespējama tikai pēc pamatu apguves.
Ja valodas lietotājs sākotnēji tiek mudināts izvairīties, piemēram, no barbarismiem, nevēlamiem kalkiem, žargonismiem u.c., tad savukārt, sasniedzot noteiktu zināšanu un prasmju līmeni, valodas lietotājs atbilstoši runas situācijai mērķtiecīgi prot izvēlēties, piemēram, to pašu barbarismu.
Piemērs:
- Redzēs, kā tev pašam ies ar to graņonku! – es vēl pakaitināju.
Andris Akmentiņš „Reibums” 21. lpp.
graņonka – slīpēta stikla glāze

Piemērs:
Es atkal dodos ikdienas rituālā. Rādu apliecību. Šoferis atkal tas pats mazvērtības māktais kretīns. Viņš prasa, vai man ir pase. Jā, ir, rādu viņam.
Ieva Plūme „Hameleons: dokumentētais es” 75. lpp.

Piemērs:
Nu tā, īsumā. Darbu pazaudēju, jaunu neatradu.
Visur, kur vien mēģināju ielīst, - sorry, par vecu.
Māju atņēma banka, sieva pati aizgāja, meitas…
Juris Zvirgzdiņš „Zaķa vēstījums” 119. lpp.
 
Minētajos daiļliteratūras piemēros iederas gan barbarismi (graņonka, sorry), gan vienkāršruna (kretīns), taču ir saziņas situācijas, kurās šie vārdi nebūtu lietojami.
 
Valodā vajadzīgs viss, kas atbilst tās sistēmai un struktūrai, stimulē tās attīstību un to bagātina.

Valodas kultūra ir cieši saistīta ne tikai ar teju visām valodniecības nozarēm, bet arī ar literatūrzinātni, literatūras kritiku, loģiku, filozofiju un citām zinātnēm.

Zinātniece Valentīna Freimane definē, ka „valodas kultūra ir valodas līdzekļu optimāls lietojums kādā noteiktā runas situācijā”.
Visgrūtāk ir izvēlēties atbilstošos valodas līdzekļus radošā darbā, kur forma un saturs ir cieši saistīti. Ja ortogrāfijas un interpunkcijas jautājumi rada mazāk jautājumu, tad attiecībā uz darba stilu ir vairāk neskaidrību.

Stila kļūdas tiek iedalītas divās lielās grupās:
1. leksiski stilistiskās stila kļūdas;
2. gramatiski stilistiskās kļūdas.
 
Novēršot šādu kļūdu rašanos, būs vieglāk panākama formas un satura vienotība.

Atsauce:
Latviešu valoda 8. – 9. klasei/Veckāgana V. - Rīga: Lielvārds, 176 lpp.:il. - izmantotā literatūra: 148.lpp.
Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. 2009 – 2010./Red.: Sparāne D., Kolmane I., Oga J. - Rīga: Dienas Grāmata, 132 lpp.:il. - izmantotā literatūra: 21., 75., 119. lpp.
Valodas kultūra teorētiskā skatījumā/Freimane I. - Rīga: Zvaigzne, 461 lpp.:il. - izmantotā literatūra: 5., 14., 15. lpp.