Argumentētā eseja ir rakstveida radošs darbs, kurā, precīzi ievērojot teksta uzbūvi, argumentēti pamatots savs viedoklis par izvēlēto tematu un pierādīta izvirzītā tēze.
Lai labi uzrakstītu argumentēto eseju, jāpārzina jēdzieni, kas tiek lietoti argumentētās esejas skaidrojumā.
Arguments – loģisks pierādījums, pamatojums.
Tēze – atzinums, kura patiesība jāpierāda.
Secinājums – spriedums, kas iegūts, analizējot un apkopojot vairākus citus spriedumus.
Atziņa – no spriedumiem izrietošs, paša pieredzē balstīts īss galvenā secinājuma formulējums.
Tēze – atzinums, kura patiesība jāpierāda.
Secinājums – spriedums, kas iegūts, analizējot un apkopojot vairākus citus spriedumus.
Atziņa – no spriedumiem izrietošs, paša pieredzē balstīts īss galvenā secinājuma formulējums.
Argumentētajai esejai ir stingri noteikta uzbūve.
Rindkopa | Argumentētās esejas daļa | Saturs |
1. rindkopa | ievads | Nosaukta tēze un 3 apgalvojumi. Apgalvojumi jānosauc tādā secībā, kādā tie tiks atklāti turpmākajās rindkopās. Apgalvojumi jānosauc tādā secībā, lai svarīgākais apgalvojums būtu pēdējais, proti, lai tas tiktu atklāts 4. rindkopā. |
2. rindkopa | iztirzājums | Pirmais no ievadā minētajiem apgalvojumiem jāpierāda ar piemēriem, faktiem, spriedumiem, lai tas kļūtu par argumentu. Rindkopas pēdējā teikumā jābūt secinājumam, kas izriet no minētā argumenta. |
3. rindkopa | iztirzājums | Tieši tāpat kā pirmajā rindkopā jāpierāda apgalvojums. Tikai šoreiz tas ir ievadā minētais otrais apgalvojums. |
4. rindkopa | iztirzājums | Ceturtajā, priekšpēdējā, rindkopā tiek atklāts trešais apgalvojums un uzrakstīts trešais secinājums. |
5. rindkopa | nobeigums | Jāuzraksta 2., 3. un 4. rindkopas secinājumu kopsavilkums, jāformulē galvenā atziņa, kas apstiprina (vai noliedz) ievadā izteikto tēzi. |
Rūpīgi izlasi argumentēto eseju “Par meliem”! Pievērs uzmanību esejas uzbūvei!
Par meliem
| Pārdomas par meliem ir svarīgs temats, jo dzīvē melots tiek daudz un patiesība bieži ir līdzās meliem. Ir liekulīgi meli, kad cilvēks izliekas labāks, nekā viņš ir. Ir arī tādi meli, kuri rodas, ja cilvēks apveltīts ar bagātu fantāziju un pat neatšķir melus no īstenības. Un iespējami arī tā sauktie “svētie meli”, lai pasargātu kādu no skarbās patiesības. | Tēze 3 argumenti |
| Meli ir saistīti ar liekulību. Dažkārt cilvēks, kas rīkojies slikti, melo, lai sevi attaisnotu un neatklātu savu patieso raksturu. Piemēram, kāds otram uzticējis savu noslēpumu. Taču pēc laika viņš uzzina, ka par to runā visa klase. Bet, kad šim pļāpām jautā, vai viņš noslēpumu ir izpaudis, tas melo, jo baidās, ka viņam vairs neuzticēsies. Tātad bailes no atmaskošanas rada liekulību, un piedzimst meli. | Apgalvojums Secinājums |
| Taču atšķirīgi no liekulības ir tādi meli, kuri rodas, ja cilvēks apbalvots ar spilgtu iztēli. Tāds, piemēram, bijis Barons Minhauzens. Ir radies jēdziens – “Minhauzena stāsti”, kur saplūst īstenība un fantāzija. Z. Mauriņa teikusi, ka “cilvēks ar fantāziju ir kā putns, kas var aizlaisties, uz kurieni grib”. Tas liecina, ka Minhauzena meli, nevienam nekaitējot, ļauj atbrīvoties no ikdienas problēmām un garlaicības. | Apgalvojums Secinājums |
| Pieminētās ikdienas problēmas var būt traģiskas, tāpēc dažkārt kādam labāk nepateikt patiesību. Piemēram, kad cilvēks ir neglābjami slims un patiesība var tuvināt viņa nāvi. Šādus melus dzīvē pieņemts dēvēt par “svētajiem meliem”. Šādus melus, ja tie kaut uz brīdi attālina traģisko mirkli un saglabā ticību nākotnei, es atbalstu. | Apgalvojums Secinājums |
Par melu cēloni var būt gan liekulība un savtīgums, gan minhauzeniskās fantāzijas, gan “svētie meli”. Tomēr, lai kāds būtu meļa nolūks, tas melošanu īsti neattaisno, jo ikvienam ir tiesības dzirdēt patiesību, lai cik rūgta tā arī nebūtu. Meli nav patiesība. Tātad – melot nav labi. | Secinājums Atziņa |
Argumentētās esejas uzbūvi var izmantot (ar atkāpēm), rakstot arī pārspriedumu.