Teorija

Saziņa
Saziņa jeb komunikācija ir informācijas apmaiņa.
Par saziņu runā, ņemot vērā:
1) saziņas apstākļus;
2) saziņas formu;
3) saziņas līdzekļus.
 
Gan saziņas apstākļi, gan saziņas forma, gan saziņā izmantotie līdzekļi var būt ļoti dažādi.
Svarīgi ir izvēlēties saziņas apstākļiem un saziņas formai atbilstošus saziņas līdzekļus.

Pēc saziņas apstākļiem tiek izšķirta:
1) verbālā saziņa;
2) neverbālā saziņa.

Verbālā saziņa tiek veikta, izmantojot vārdus, turklāt šī izmantošana var būt gan mutvārdos, gan rakstveidā.
Neverbālā saziņa ir saziņa bez vārdiem, informācijas nodošanai izmantojot žestus, mīmiku, dažādus signālus, ķermeņa stāju u.tml.
 
Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, bet neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tā ir patiesāka un atklātāka. Proti, daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem, nekā ar acu skatienu vai ķermeņa stāju. Neverbālā informācija tiek nodota slēptā formā, lai to saprastu, uzmanīgi jāvēro saziņas partneris.

Katrā sabiedrībā pastāv dažādi tradicionāli pieņēmumi par žestiem, ķermeņa stāvokli, mīmikas izpausmēm.
Piemērs:
Japāņi par vislielāko nepieklājību uzskatīs, ja saziņas partneris sēdēs pretī, izstiepis uz priekšu kājas, bet arābiem nepieņemami būs, ja viņu acu priekšā tiks demonstrētas kurpju zoles vai kāju pēdas. Ir tautas (spānieši, itālieši, portugāļi, arābi, Latīņamerikas tautu pārstāvji u. c.), kurās īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši saziņas partnera skatienam – cilvēks ar atklātu, tiešu skatienu tiek vērtēts kā godīgs, patiess, bet pretēja skatiena īpašnieku uzskatīs par aukstu, neuzticamu vai pat negodīgu cilvēku.
 
Ja cilvēks pārzina žestu valodu, tad viņš var gan pilnīgāk uztvert informāciju, gan precīzāk to darīt zināmu adresātam.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Piemērs:
Kā klasisku piemēru var minēt augšup pavērstu īkšķi: ar to var gan izteikt atzinību (Krievija), gan “nobalsot” mašīnu (Eiropa, Amerika, Lielbritānija) , gan uztvert par īpaši nepiedienīgu un rupju žestu (Grieķijas ziemeļdaļa, Sardīnija).
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
 
Pēc formas tiek izšķirta:
1) rakstveida saziņa;
2) mutvārdu saziņa.
 
Rakstveida saziņa mūsdienās lielākoties būs verbāla saziņa, taču ir jomas, kurās informācija tiek darīta zināma, izmantojot nosacītas zīmes, simbolus, apzīmējumus, saīsinājumus, piemēram, ceļa zīmes, dažādas shēmas u. tml.
 
Mutvārdu saziņai ir dažādas formas:
monologs – vienas personas runa;
dialogs – divu personu runa;
diskusija – kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas;
debates – vairāku personu domu apmaiņa par kādu pretrunīgu jautājumu;
disputs – publisks strīds par kādai cilvēku grupai svarīgu jautājumu.
 
Pēc saziņas līdzekļiem tiek izšķirta:
1) privātā saziņa;
2) oficiālā saziņa.
 
Privātā saziņa ir tāda saziņa, kas pieder atsevišķam cilvēkam, nevis sabiedrībai vai valstij. Privātā saziņa var būt gan mutvārdos, piemēram, draugu saruna, gan rakstveidā, piemēram, telefona īsziņa mammai.
 
Arī oficiālā saziņa var būt gan mutvārdos, piemēram, skolas direktora uzruna 1. septembrī, gan rakstveidā, piemēram, iesniegums uzņemšanai kādā pulciņā.
 
Atsauce:
Ietekmīga valoda/Inta Urbanoviča. -Rīga: AML/RSU, 2001. –112 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 77. - 81. lpp.
Valodas labirinti. Latviešu valoda 9. klasei/Anita Vanaga, Jolanta Babrāne. -Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. –204 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 13. – 15.  lpp.