Leksika ir vārdu krājums.
Leksikoloģija ir zinātne par leksiku.
Leksikoloģija pētī vārdu nozīmes un vārdu krājumu.
Vārda leksiskā nozīme
Vārda nozīme ir skaniski izteiktais vārda jēdzieniskais saturs.
Vārda nozīme visspilgtāk izpaužas kontekstā.
Mazākā konteksta vienība ir divu vārdu savienojums, bet konteksts var būt arī teikums vai pat noteikta garuma teksts.
 
Pēc nozīmju daudzuma ir:
  1. viennozīmīgi vārdi – vārdi ar vienu nozīmi, kas viegli uztverama ārpus konteksta;
    knīpa, lapsa, mājoklis, piemirst, sakustēties, vajadzīgs, zīmīgs
     
  2. daudznozīmīgi vārdi – vārdi ar vairākām nozīmēm, no kurām daļa atklājas tikai kontekstā;
    domāt
    1) veidot spriedumu, secināt;
    2) būt kādos uzskatos (par ko), spriest (par ko);
    3) virzīt domas (uz ko), spriest, prātot; raizēties (par ko);
    4) nolemt, nodomāt; iecerēt; paredzēt.
 
Daudznozīmīgu vārdu nozīmes vārdnīcā tiek numurētas, sākot ar pamatnozīmi un turpinot ar atvasinātajām nozīmēm.
Pamatnozīme ir vārda vissvarīgākā nozīme.
Pamatnozīme tiek lietota visbiežāk, tā ir tā daudznozīmīgo vārdu nozīme, kura uztverama bez konteksta.
Atvasinātās nozīmes atklājas tikai kontekstā.
Piemērs:
MANIPULĀCIJA
1.Roku darba paņēmiens; vajadzīgais tvēriens, kustība (parasti sarežģītā darbā). Saskaņot manipulācijas.
2. (pārn.) Mahinācija; triks. Tikt pie mantas ar dažādām manipulācijām.
 
Pamatnozīme - roku darba paņēmiens.
Atvasinātā nozīme - mahinācija, triks.
Daļā vārdnīcu atvasinātās nozīmes tiek raksturotas arī no tēlainības viedokļa, proti, īpaši norādot pārnestās nozīmes.
 
Tiešā nozīme – nosauc priekšmetus, parādības, darbības, īpašības tieši, nesaistot ar citiem jēdzieniem.
Pārnestā nozīme – nosauc priekšmetus, parādības, darbības, īpašības netieši, tēlaini, uz līdzības pamata; svarīgs ir vārda lietojuma konteksts.
 
Pārnestā nozīme parasti radusies no tēlainā salīdzinājuma, ko apslēptā veidā ietver vārda tiešā nozīme.