Teorija

Uzrunas konstrukcijas

Uzrunu veido lietvārds vokatīvā.

Tā kā vokatīva forma daudziem lietvārdiem ir vienāda ar nominatīva formu (kurā ir izteikts teikuma priekšmets), jāatceras, ka uzruna teikumā nevar būt par teikuma priekšmetu.
Piemērs:
Bērns (teikuma priekšmets) aug un pamazām iepazīst dzīves labās un ļaunās izpausmes.
Bērns (uzruna), tu (teikuma priekšmets) audz un pamazām iepazīsti dzīves labās un ļaunās izpausmes.  

Uzrunas konstrukcijas (uzrunu vai uzrunas grupu) bieži lieto teikumos ar tiešo runu, taču ne vienmēr tas ir tiešās runas teikums, kurā lietota uzruna.

Piemērs:
"Māmiņ, iesim iekšā, redzēsim, kas būdiņā mājo!" vilcēni lauzušies.
"Nē, nē, bērniņi! Visur, bet tikai te ne, ja negribam briesmās tikt!"

Vēstulēs uzrunas konstrukciju raksta vienu līniju virs vēstules teksta (dažreiz vienā līnijā ar teksta pirmo teikumu) un aiz tās liek izsaukuma zīmi.

Ja uzrunas konstrukcija atrodas blakus izsauksmes vārdam, tos nošķir ar komatu.
Piemērs:
"Ak, cik tu, māsiņ, jau liela esi izaugusi!" iesaucās brālis.

Uzrunas konstrukcijas bieži lietotas latviešu tautasdziesmās un pasakās.

Piemērs:
Šuj, māmiņa, man krekliņu
Deviņām vīlītēm;
Devītā vīlītē
Liec man gudru padomiņu.

Ai, bērniņi, ai, bērniņi,
Klausat tēvu, māmuliņu,
Mūžam saule debesīs,
Ne mūžam tēvs, māmiņa.
Atsauce:
Latviešu valodas mācība/Skaidrīte Urževica. -Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 185 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 161.-162.lpp.