Citāti ir tiešās runas paveids.
Par citātu sauc izvilkumu no kādas personas runas vai kāda autora rakstīta teksta.
Rakstos citātus, tāpat kā tiešo runu, vienmēr liek pēdiņās.
Citātus skolēni bieži izmanto savos domrakstos.

Izšķir divus citātu iesaistīšanas gadījumus.
 
1) Ja citāts ir pilns teikums vai teikuma grupa, to parasti iesaista tekstā kā tiešo runu un pieturzīmes liek tāpat kā teikumos, kuros ir tiešā runa.
Piemērs:
Imants Ziedonis savā dzejā atgādina:
"Re, arī zvaigznēs ierakstīts
Tas pats, kas laukos plašos:
Jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīč
Tepatās – mūsos pašos."
Piebilde var atrasties gan citāta priekšā, gan aiz tā, gan citāta vidū.
 
2) Ja citāts pilnīgi tiek iekļauts teikumā, to liek pēdiņās, bet pārējo pieturzīmju lietošanu nosaka teikuma uzbūve.
Piemērs:
Ziemas rītā dzejniece S.Kaldupe apgalvo, ka "vējš šorīt staigā uz pirkstgaliem".
Dzejnieks Imants Ziedonis dialogu iedala stāvos, un tāpēc cilvēki nespējot saprasties, jo "katrs runā savā stāvā".
Teikuma beigu pieturzīmi šādā gadījumā liek aiz pēdiņām.
 
Svarīgi!
  • Ja citē no teikuma vidus, tad citāts sākas ar divpunkti.
  • Citātiem jābūt precīziem.
  • Ja citātā izlaista frāze, tad tā jānorāda ar šādām iekavām (..), ja lielāks teksta fragments tad šādi -  [..]. Teksta izlaidumi nedrīkst izkropļot autora domu.
  • Ja citēts fragments no darba svešvalodā, tad citāts jātulko un jāmin tulkojuma autors (ja pats tulko – “autora tulkojums” un autora iniciāļi).
  • Ja tiek pārstāstīts kāda atzinums vai viedoklis (necitējot precīzi), tad tādā gadījumā rakstos mēdz lietot dažādas ievadfrāzes, piemēram, "pēc A uzskatiem"; "A atzīst, ka"; "no A pētījumiem izriet".
  • Gan citātiem, gan domu pārstāstiem jānorāda avots (grāmata, raksts vai cits materiāls, kurā izmantotā atziņa izlasīta).