Teorija

Daiļliteratūras valoda
Daiļliteratūras valoda ir tā, kurā tiek sacerēta:
* dzeja;
Piemērs:
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
 Es mīlu tevi kā nevienu,
 Tu esi manim dārgāka
 Par saulīti un baltu dienu.
/Rainis/
* proza;
Piemērs:
Nakts vidū Vinnijs Pūks pēkšņi pamodās un ieklausījās. tad viņš izkāpa no gultas, iededzināja sveci un gāja pāri istabai uz pieliekamo kambari paskatīties, vai tur kāds nenašķojas ap viņa medus podiem. Neviena nebija, tāpēc Pūks varēja mierīgi čāpot atpakaļ, nodzēst sveci un likties gultā. Bet skaņa atkal atkārtojās.
/A. Milns/
* dramaturģija;
Piemērs:
Lienīte. Ku ta šis ies!
Sprīdītis. Iešu mantu celt. Tur tālu, tālu lielajā sila malā, tur es pats, govis ganīdams, esmu redzējis, kā tur nauda žāvējas.
Lienīte. Melšas vien! Nauda žāvējoties. Kāpēc tad neviens neatrod!
Sprīdītis. Kam dūša, tas atrod.
/A. Brigadere/
 
* liroepika;
Piemērs:
“Mans zelts ir mana tauta,
 Mans gods ir viņas gods!
 Kas postīdams viņu šausta,
 Uz pekli lai rauj to jods!”
/R. Blaumanis/
 
Daiļliteratūras valodai raksturīgais:
*  bagāta un daudzveidīga leksika;
* poētismi, sarunvalodas vārdi, apvidvārdi, vecvārdi, barbarismi, žargonismi, pat vienkāršruna;
* sinonīmi un antonīmi;
* pārnestas nozīmes vārdi un izteicieni;
* frazeoloģismi;
* dzejai un dramaturģijai īpašs teksta izkārtojums.
 
Katram autoram ir savs stils un sava rakstīšanas prasme, tāpēc ir daiļliteratūras darbi, kuros ir bagāta leksika, bet ir arī darbi ar nabadzīgu un vienmuļu vārdu krājumu. Ir darbi, kuros ir zinātniskas atkāpes, un ir darbi, kuros vērojamas sarunvalodas vai publicistikas stila iezīmes.
Daiļdarbu autori ir dažādi, to darbi ir dažādi, arī katra daiļdarba valoda ir atšķirīga, tāpēc runā nevis par vienotu daiļliteratūras stilu, bet gan par  daiļliteratūras valodu.
 
Atsauce:
Valodas labirinti. Latviešu valoda 9. klasei/Anita Vanaga, Jolanta Babrāne. -Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. –204 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 191. lpp.