Teorija

Vārdu sintakse valodniecībā lieto divās nozīmēs:
Pirmkārt, par sintaksi sauc valodniecības (arī gramatikas) nozari, kas pētī komunikatīvu (jeb sazināšanās) vienību veidošanas likumsakarības, šo vienību uzbūvi un funkcijas.
Otrkārt, par sintaksi sauc valodas parādību kopumu, kas saistīts ar komunikatīvu vienību veidošanu un lietošanu.
Par valodniecību kā noteiktu, norobežotu zinātnes nozari var runāt, sākot ar 19. gadsimtu. Tāpēc mūsdienu valodniecībā ne visas valodas parādības ir ieguvušas viennozīmīgu, īstenībai atbilstošu atspoguļojumu.
 
Mūsdienu sintaksē var izdalīt divus pamatvirzienus:
  • tradicionālo sintaksi
  • strukturālo sintaksi
 
Tradicionālā sintakse sakņojas senajos valodas aprakstos (piemēram, sengrieķu, latīņu, citu Eiropas valodu viduslaiku gramatikās). Tai raksturīgs vairāku, bet teorētiski ne vienmēr precīzi nošķirtu viedokļu izmantojums. Komunikatīvās vienības tiek skatītas gan to formas, gan nozīmes un citos aspektos, turklāt šie aspekti izriet no pētītāja intuīcijas, mazāk no apzinātas, precīzi formulētas metodes. Nenoteiktie pētīšanas principi ir cēlonis tam, ka aizvien paplašinās teorijās iekļauto jēdzienu skaits (piemēram, var salīdzināt sintakses jēdzienu daudzumu 40. gadu un 80. gadu latviešu valodas skolu gramatikās). Tradicionālā sintakse bieži vien aprobežojas ar faktu vākšanu un nereti to elementāru sistematizēšanu.
 
Strukturālā sintakse cenšas rast noteiktu metodi, šķirt pētīšanas viedokļus un iegūt teorētiski pamatotus un pārbaudāmus rezultātus. Sintakses redzeslokā tiek iekļauti ne tikai valodas fakti, kas iegūstami no tās tekstiem, bet arī sazināšanās vienību veidošanas un uztveres process. Izvirzīta metodiska prasība, lai teorijas būtu iespējami vienkāršas, t.i., lai tās ar samērā nedaudziem jēdzieniem spētu atspoguļot maksimāli plašu valodas parādību kopumu. Raksturīgs ir matemātikas, loģikas, semiotikas, modelēšanas teorijas, psiholoģijas un citu zinātnes nozaru atziņu izmantojums.
 
Latviešu valodas sintaksē valdošais ir tradicionālais pamatvirziens, tā augstākais sasniegums ir akadēmiskās «Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas» 2. sējums (Rīgā, 1962). Tajā ievērojami precizētas tradicionālās sintakses pieejas, detalizēti apgūts plašs valodas materiāls. Tāpēc tas joprojām ir teorētisks un faktoloģisks pamats meklējumiem kā tradicionālās, tā strukturālās sintakses jomā.
Sintakses objekts ir attiecīgās valodas - šajā gadījumā - latviešu valodas teksti.
Sintakses priekšmets ir valodas parādību kopums, kas attiecas uz sintaksi (saskaņā ar doto sintakses izpratni) šajos tekstos kā runas, respektīvi, valodas iemiesojumā.
Līdzīgi kā fonētika tekstos konstatē un klasificē skaņas, zilbes utt., morfoloģija - morfēmas, vārdu formas utt., sintakse konstatē un klasificē:
  1. sintakses elementus un sintakses vienības, sintaktiskos sakarus un attieksmes;
  2. sintakses elementu funkcijas sintakses vienībās;
  3. sintakses vienību uzbūvi un to funkcijas;
  4. sintaktisko saistījumu sakaru un attieksmju izteikšanas līdzekļus un funkcijas.
Sintakse ir gramatikas nozare, kas pētī vārdu savienojumu sintaksi, teikuma sintaksi un teksta sintaksi. Valodiskās sazināšanās procesā pati svarīgākā vienība ir teikums.
Atsauce:
www.liis.lv