Teorija

Uzruna ir vārds vai vārdu savienojums, ar ko teikumā uzrunā parasti kādu personu vai citu dzīvu būtni. Uzruna teikumā nav izolēta sintaktiska parādība, tai ir savs īpatnējs saistījums gan ar atsevišķu vārdu, gan arī ar teikuma daļu vai visu teikumu.
 
Māt, skaties, skaties!
"Tu nemaz nezini, zaķīt, ka tevi laidīsim šodien pavisam vaļā," brālītis ieteicās.
Ar uzrunu var uzrunāt arī kādu parādību vai priekšmetu.
"Sveika, zeme! Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas, labvakar, puteklīt!" roze mīlīgi dveš.
 
Uzruna teikumā var arī konkretizēt ar otrās personas vietniekvārdu nosauktu dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
- Tu, Lien, šodien ganos esi snaudusi.
Vai tu, pelēkais, esi no tiem akmeņiem, kurus te mūsu piekalnēs pameta šļūdoņi, paši izkusdami, jums atstādami savu ledus dvēseli?

 
Uzruna kādu personu var arī tuvāk raksturot, piemēram, pēc nodarbošanās, pēc radniecības pakāpes u.tml.
Pareizi, dēls!

Uzrunas funkcija teikumā dažkārt saskaras ar teikuma locekļa funkciju. Uzrunai ir dažas tādas gramatiskās pazīmes, kas raksturīgas teikuma loceklim, tāpēc uzrunu varētu vērtēt arī par īpašu teikuma locekli.

Uzrunai ir vairākas gramatiskās pazīmes.
  1. Uzrunai ir savs noteikts morfoloģiskais veidojums: tā var būt izteikta ar lietvārdu vai lietvārda nozīmē lietotu citas vārdu šķiras vārdu, vai arī ar vārdu savienojumu.
    "Labrīt, vecmāmiņ!" Sarkangalvīte teica un nāca iekšā. "Labrīt, meitiņ!" vilks atteica vecmāmiņas balsī un vaidēja.
  2. Uzruna teikumā vienmēr ir vokatīvā.
    Labdien, māt, labdien, Juri!
    "Jā, Andrej, tu taču iekodīsi pie mums vakariņas?" svaine sāka rosīties.
  3. Uzrunai teikumā ir īpatnēja intonācija - vokatīva intonācija. Uzrunu no pārējiem vārdiem teikumā šķir lielāka vai mazāka pauze, kas rakstos tiek apzīmēta ar pieturzīmēm.
    Laiku pa laikam māte iejautājās: "Dēliņ, vai tev nav auksti? ... Bērns, vai tu nesalsti?" un ietīstīja man kājas ciešāk kamanu kažokā.
 
Pirmkārt, uzruna nosauc vai konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
"Vai tad tu no zirgiem nebīsties, Pastariņ?" veckungs prasīja.
 
Otrkārt, vienkopas teikumā uzruna nosauc vai konkretizē to personu vai darītāju, uz ko norāda darbības vārda personas galotne.
Uzmanies, Annele!
 
Treškārt, uzrunas funkcija teikumā izpaužas dažādu emocionāli ekspresīvu nozīmju nokrāsu izteikšanā. Šai gadījumā uzruna bieži vien ir savienojumā ar kādu izsauksmes vārdu.
"Muļķīti, ko tu brēc?" Jurītis pārmeta jēriņam.
 
Lielāku emocionālu pastiprinājumu var panākt ar uzrunas atkārtojumu.
"Nu, Vanadziņ, manu mazo peļu vanadziņ - ko tu nu būvē?" - viņš apjautājās.
 
Ja uz uzrunu teikumā attiecas vēl kādi citi vārdi, kas to raksturo, veidojas uzrunas grupa. Uzrunas grupā uzrunu var tuvāk raksturot viens vai vairāki apzīmētāji.
Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas!
 
Uzrunas grupa veidojas arī tad, ja uzrunu raksturo pielikums, kam savukārt var būt savi apzīmētāji.
"Karlīn, meit, iztec manā kambarī un ienes viņam krūzīti piena," vecmāmiņa mierīgi saka Karlīnei.
 
Uzruna teikumā var būt gan teikuma vai teikuma daļas sākumā, gan beigās, gan arī - starp citiem teikuma vārdiem.
Marta, vai tu dzirdi, fabrikas svilpe pūš. Marta, paklausies!
Nu tu gan melo, skroder, to tu pats esi izdomājis.
 
Uzrunas novietojums teikumā dažos gadījumos ir saistīts ar teikuma modālajiem tipiem. No uzrunas vietas teikumā ir atkarīgs arī tās uzsvars.
  
  1. Jautājuma teikumā uzruna mēdz atrasties gan teikuma sākumā, gan beigās, gan starp citiem teikuma vārdiem.
    Ja jautājuma teikumu ievada jautājuma partikula vai citi jautājamie vārdi, tad uzruna atrodas vai nu aiz jautājamā vārda, vai arī tālākā novietojumā.
    "Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.
    Ja uzruna nostājas jautājuma teikuma pirmajā vietā, tad tā ir uzsvērta.
    Andri, vai tu vēl redzi skaidri?
    Oskar, kur tu gribi iet?
  2. Pamudinājuma teikumā uzruna lielāko tiesu ir aiz darbības vārda pavēles formas: vai nu tieši blakus, vai arī šķirti.
    Nāc līdz, Annele, iesim pie tēva.
    Atnes, Ilzīt, man lāpstu!
  3. Ja teikumu ievada izsauksmes vārds, kāda partikula vai vesels izsaukuma teiciens, tad uzruna parasti atrodas aiz izsauksmes vārda, partikulas vai teiciena.
    Klau, Marč! Celies!
 
Būdama blakus personas vietniekvārdam vai pielikumam, parasti uzruna ar to uzsvara ziņā it kā apvienojas.
Tevi, puisīt, tur pa mājām ļaudis meklē, un tu te sēdi un raudi.
"Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.

 
Uzruna teikumā uzrunājamai dzīvai būtnei vai kādai parādībai var piešķirt dažādas emocionāli ekspresīvas nozīmju nokrāsas. Dažādas nozīmju nokrāsas, ko uzrunā var piešķirt kādai personai vai parādībai, daļēji var būt atkarīgas no uzrunas leksiskās nozīmes.
 
Piemēram, ja par uzrunu ir lietvārda pamazinājuma forma, tad uzruna var uzrunājamai būtnei vai parādībai piešķirt īpašu mīļuma vai citas emocionālas nozīmes nokrāsu:
Ar ko tu, Anniņ, spēlēsies, kad es nebūšu?

Arī uzrunas intonācija palīdz izteikt kādas emocionālas nokrāsas pastiprinājumu:
  1. Ar uzrunu var izteikt mīļuma vai draudzīguma nozīmi.
    Kam tad tu, dēliņ, viņu tā.
    "Nu, kā klājas, māmiņ?" - "Tāpat, meitiņ, kā visu dienu."
  2. Uzruna kādam teikumam var piešķirt patosa nokrāsu.
    Vai tu tā biji,
    Tu, ak Visudaiļā?
  3. Uzruna var izteikt kādas personas vai parādības raksturojumu.
    "Nāc nu šurp, spītniek!" viņš sniedza Oskaram roku.
    Vai tu, balamute, sevi nevarētu pievaldīt!

    Teikumā dažkārt ir grūti nošķirt, vai attiecīgais vārds ir uzruna vai pielikums. No vienas puses, uzrunai ir vēl kas kopīgs ar iespraudumu, bet, no otras puses, tai jau ir arī pastāvīga teikuma locekļa iezīmes.
Ar pielikumu uzruna var robežoties tad, ja uzruna nosauc to dzīvo būtni vai parādību, uz kuru norāda attiecīgā personas vietniekvārda forma. Lielāko tiesu ar pielikumu robežojas uzruna, kas ir izteikta ar tādu lietvārdu, kuram nav atšķirīgas vokatīva formas. Šādos gadījumos personas vietniekvārda forma saskaņojas locījumā un skaitlī ar attiecīgo lietvārdu.
Tu, mana saule, dodi
Man spēku, dzīvību
Un nebeidzamu atver
Man gaismas avotu.

 
Šai piemērā grūti precizēt uzrunas un pielikuma robežu. Te dažkārt var palīdzēt vārdu kārta. Minētajā piemērā vietniekvārda tu paskaidrojums, resp., apzīmējums mana saule, atrazdamies aiz sava paskaidrojamā vārda tu, vairāk ir ar pielikuma, nevis ar uzrunas funkciju.

Turpretī, ja minētais paskaidrojums teikumā atrastos pirms savas konkretizējamās vietniekvārda formas, tad vārds saule vairāk būtu ar uzrunas, nevis ar pielikuma funkciju:
Mana saule, tu dod man spēku.

Šādā pozīcijā vārds saule teikumā ne tikai paskaidro attiecīgo personas vietniekvārda formu, bet arī nosauc ar personas vietniekvārdu izteikto parādību.

Ja uzruna izteikta ar lietvārdu, kam vokatīva forma atšķiras no nominatīva formas, tā nerobežojas ar pielikumu:
Bet vai tu, Marč, nevienam nestāstīsi?
Pēc kāda laiciņa brālis atkal iejautājās: "Vai tu, draudziņ, ko dzirdi?"
 
Atsauce:
 www.liis.lv