Teorija

Lai pasaules valodu tūkstošus sagrupētu, nepieciešams izvēlēties noteiktus kritērijus.
 
Ģenealoģiskā klasifikācija kārto valodas saimēs un grupās pēc radniecības. Par radniecīgām valodas atzīst, atrodot tajās kopīgus elementus fonētikas, morfoloģijas, sintakses līmenī.
Dažas valodu saimes ir ļoti plašas, piemēram, indoeiropiešu valodu saime, somugru valodu saime. Taču ir arī saimes, kuras veido tikai dažas valodas vai pat tikai viena valoda, piemēram, japāņu valodas saime.
 
Valodu morfoloģiskās klasifikācijas pamatā ir divas pazīmes:
  1. Vārdu morfoloģiskās uzbūves sarežģītības pakāpe (vai valodā ir piedēkļi, priedēkļi, galotnes).
  2. Gramatiskās nozīmes izteikšanas paņēmieni un līdzekļi (vai gramatiskās nozīmes izsaka ar galotni vai ar priedēkļiem/piedēkļiem, vai citādi).
  
Pēc morfoloģiskām pazīmēm var izdalīt četrus valodu tipus:
  • izolējošās valodas;
  • aglutinatīvās valodas;
  • fleksīvās valodas;
  • inkorporējošās valodas.
 
Izolējošās valodas ir ķīniešu, vjetnamiešu, birmiešu un citas ķīniešu-tibetiešu saimes valodas.
Pazīmes ir šādas:
  1. Vārdus veido viena vai vairākas saknes bez kādiem afiksiem (piedēkļiem, priedēkļiem, galotnēm).
  2. Vārdi nav lokāmi. Gramatiskās nozīmes un sintaktiskās attieksmes izsaka ar vārdu secību teikumā.
  3. Gramatiskās nozīmes var izteikt ar palīgvārdiem, kuri var būt patstāvīgi vārdi.
 
Aglutinatīvās valodas ir lielākā daļa pasaules valodu: kaukāziešu, tjurku, mongoļu, tungusu-mandžūru, dravīdu, indonēziešu, paleoaziātu, bantu un citas valodu saimes, kā arī japāņu, korejiešu un esperanto valoda. Šo valodu pamatiezīme ir aglutinācija, kas ir vārdu darināšana un gramatisko formu veidošana, mehāniski pievienojot nemainīgām saknēm vai celmiem viennozīmīgus, standartizētus piedēkļus vai priedēkļus.

Fleksīvās valodas ir indoeiropiešu un semītu valodas. Tajās gramatiskās nozīmes izsaka galvenokārt ar fleksiju. Tā var būt ārēja (aiz saknes) un iekšēja (saknē iespraustu).
Fleksīvu valodu raksturo šādas pazīmes:
  1. Sakne nepastāv kā patstāvīgs vārds, tā ir vārda sastāvdaļa tikai savienojumā ar citām sastāvdaļām.
  2. Sakne var arī fonētiski mainīties.
  3. Afiksi ir daudznozīmīgi, tie vienlaikus var izteikt vairākas gramatiskas nozīmes.
  4. Afiksi nav standartizēti, t.i., vienas gramatiskās nozīmes izteikšanai, ne visiem vārdiem visos gadījumos der viens afikss.
 
Inkorporējošās valodās gramatiskās nozīmes izsaka ne atsevišķs vārds, bet vesels teikums. Vārdu saknes aglutinējas vienā kopīgā veselumā, kas ir gan vārds, gan teikums. Sākumā novietots teikuma priekšmets, beigās – izteicējs, bet pa vidu iekļaujas papildinātāji ar apzīmētājiem un apstākļiem.
 
Funkcionālā klasifikācija iedala valodas dzīvajās un mirušajās valodās.
  1. Par dzīvu valodu sauc tādu valodu, kuru pašlaik lieto ikdienas saziņā.
  2. Par mirušu valodu sauc tādu valodu, kuru tagad vairs neviena tauta ikdienas dzīvē nelieto. Mirušās valodas var tikt lietotas noteiktās jomās, piemēram, latīņu valodai ir būtiska nozīme gan atsevišķās zinātnēs, gan reliģiskos rituālos, taču tā ir mākslīga šo valodu lietošana.
 
Dažās mirušajās valodās ir saglabājusies bagāta literatūra, piemēram, sanskrita, sengrieķu un latīņu valodās. No citām ir palikuši tikai nedaudzi rakstu pieminekļi, piemēram, no sengrieķu, gotu un citām valodām.
 
Mirušās valodas var kļūt par dzīvām valodām, tiklīdz rodas kāda pastāvīga teritoriāli un ekonomiski apvienota sabiedrība, kas to lieto savā ikdienas dzīvē. Mirusī senebreju valoda mūsdienu Izraēlā dzīvojošiem 2 miljoniem ebreju ir kļuvusi par saziņas līdzekli visās dzīves jomās.
 
Valodas lietotāju skaits
Pasaules valodām ir dažāds lietotāju skaits, sākot no visvairāk runātās mandarīnu valodas, kuras lietotāju skaits ir miljoni, līdz mursu cilts valodai Etiopijā, kuru lieto tikai šai ciltij piederīgie.
 
Valodas izplatība
Ir valodas, kuras tiek lietotas tikai noteiktā teritorijā, bet ir arī valodas, kuru lietojums pārsniedz kādus noteiktus teritoriālus valstiskus veidojumus. Parasti šādai valodu izplatībai ir vairāki faktori - politiski, ģeogrāfiski, sociālekonomiski u.c.
 
Rakstu valoda
Valodas iespējams sagrupēt, ņemot vērā, vai tām ir sava rakstība. Lielākajai daļai pasaules valodu rakstības nav, tāpēc ir būtiski apzināties latviešu valodas unikalitāti: ar samērā neseno pastāvēšanas vēsturi, ļoti mazu lietotāju skaitu latviešu valodai tomēr ir sava rakstu forma, kas mūsdienās ir ļoti svarīgi.
 
Valodas statuss
Valodām var būt noteikts īpašs statuss. Tās var tikt definētas kā starptautiskas, reģionālas, valsts vai kulta valodas. Starptautiskās valodas tiek izmantotas starpvalstu saziņā oficiālā līmenī. Reģionālās valodas tradicionāli tiek lietotas valsts teritorijas daļā šīs valsts pilsoņu kopienā, kas ir skaitliski mazāka, nekā pārējais šīs valsts iedzīvotāju skaits un  kas atšķiras no šīs valsts oficiālās valodas. Valsts valodas statuss tiek piešķirts ar konkrētas valsts likumu. Valsts valodā funkcionē likumdošanas, tiesu un valsts pārvaldes institūcijas, notiek mācības skolās, tiek publiskota informācija. Kulta valoda tiek lietota noteiktu reliģiju ceremonijās.
 
Statuss
Piemērs
Starptautiska valodaAngļu,  arābu valoda
Reģionāla valodaKatalāņu valoda Spānijā un Francijā
Valsts valodaLatviešu valoda Latvijā
Kulta valodaLatīņu valoda katoļu reliģiskajās ceremonijās
 
Atsauce:
S. Kļaviņa, Valodas daba. Lielvārde: Lielvārds, 1997, 57.- 61. lpp.
Urbanoviča I., Šūpola R., Vanaga A. Latviešu valoda 11. klasei. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 14. - 16.lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Re%C4%A3ion%C4%81l%C4%81_valoda
https://lv.wikipedia.org/wiki/Valsts_valoda