Teorija

Partikulas (latīņu particula 'daļiņa') ir nelokāma vārdšķira, palīgvārdi, kurus runātājs vai rakstītājs izmanto, lai izteiktu attieksmi pret īstenību, piešķirot atsevišķam teikuma loceklim vai visam teikumam (sakāmajam vai sacītam) kādu nozīmes niansi — modalitāti, ekspresivitāti vai subjektīvu vērtējumu.
Piemērs:
"Vai tu par studijām nedomā?' "Tu laikam smejies," viņa atteica. "Nē. Es nesmejos. " "Nu tad zini. Tikai ar mokām tēvs spēs Andri izskolot par dakteri. Tikai padomājiet: virs grāmatvedis. Tādam nauda birst no gaisa. Kaut jau nu tā būtu..." (G. Janovskis.)
Atsevišķos gadījumos partikulu lai izmanto morfoloģijā darbības vārdu pavēles izteiksmes vienskaitļa un daudzskaitļa 3. personas formas veidošanā, tad partikula lai kopā ar darbības vārdu veido analītisku formu.
Lai viņš lasa! Lai viņi mācās!
 
Dažas partikulas, piemēram, diez, diezin, kaut, nez, nezin, sazin, veidojot nedalāmu vārdu savienojumus, iekļaujas citu vārdšķiru sastāvā, piem., vietniekvārdos: diez kas, diezin kāds, kaut kas, nez kurš, nezin kas, sazin kurš u.c, kā arī adverbos, piem., kaut kad, diez kā, sazin kur u.c.
Parasti partikulas kā palīgvārdi nepiedalās teikuma struktūras veidošanā, nav teikuma locekļi, bet gadījumos, kad partikula kaut veido vēlējuma teikumus, lai — verbu pavēles izteiksmi, — salīdzinājuma konstrukciju, tās iekļauj teikuma locekļu sastāvā.
Lai viņš paliek. Kaut viņš paliktu mājās! Skrien kā vējš.
 
Svarīgi!
Tomēr partikulu funkcijas, izņemot formveidošanu, galvenokārt attiecas uz sintakses sfēru, tuvina tās saikļiem, bet nošķir no morfoloģiskajiem palīgvārdiem, prepozīcijām.
Mūsdienu latviešu literārajā valodā biežāk lietotās partikulas ir šādas:ak, ar, arī, diemžēl, diez, diezin, gan, ij, ik, ir, it, itin, jau, jā, jel, jo, kaut, kā, lai, laikam, ne, nē, nekā, nez, nezin, nu, nūjā, nudien, pat, patiešām, proti, rasi, sak, taču, tad, tak, tātad, tiešām, tik, tikai, tomēr, vai, varbūt, vien, vienīgi. Tās ir vienvārda partikulas.
 
Partikulas var būt vairākvārdu savienojumi, piemēram, it kā, tā kā, nu gan, gan jau, nu jau nu gan, vai tad, tad gan, vai nu, ne jau nu, droši vien u.c., kuru komponenti nav pastāvīgi, ir mainīgi.
 
Piemēram, ar partikulu jau ir konstatēti šādi nedalāmi vārdu savienojumi: gan jau, jau gan, nu jau nu gan, jau nu, ne jau, ne jau nu, tad jau, nē jau, jau arī, lai jau, diez jau, jau vien; ar partikulu nu: nūjā, nu nē, kā nu nē, vai nu, ne nu u.c. Tie izsaka ļoti smalkas modālas nozīmju nianses.
Cik ilgi tu būsi prom? Ne jau nu uz mūžību. (G. Janovskis) Starp Daugavu un Saku bija izveidojusies sala, tā sauktā Vidsala, ar kādām turīgām saimniecībām. Kāpēc turīgām? Jā, kā nu nē. Tām visām Daugavā bija izlikti tači. (G. Janovskis.) .. un tēvs strādāja, kāds jau nu darbs kuro reizi pagadījās. (G. Janovskis.) Viņa lāgā vairs nevarēja atcerēties, kad gan viņiem galdā stāvējis viss aizgrieztais kukulis, cik lielus jau vien jaudāja izcept.. (D. Zigmonte.)
 
Partikulu novietojums ir dažāds: tas var būt brīvs, var nostāties pirms niansējamā vārda vai pēc tā.
Piemērs:
Cildis man atļāva [lietot] tikai trīs krāsas. (G. Janovskis.) Šo naudas sūtījumu viņa taču neaizmirsīs. (G. Janovskis.) Tēvs gan bija daiļkrāsotājs. (G. Janovskis.) "Gan es tev uzrakstīšu." es atteicu, bet bez sevišķas sajūsmas. (G. Janovskis.)
 
Partikulas it, itin, ik, jo, ne, kaut, tā kā, it kā lieto vienmēr pirms niansējamā vārda, bet partikula vien atrodas tikai pēc niansējamā vārda.
Piemērs:
Dažs vēl it stalti atslējis muguru. (G. Janovskis.) Zēns itin veikli attina makšķeri. Laikrakstu saņēmu ik dienu. Rudenī dienas kļūst jo īsākas. Ne mirkli nešaubījos par savu taisnību. Kaut kā viņš uzdevumu paveica. Staigā uzpūtīgs kā tītars. Pūlī viņš pamanīja tā kā savu meitu. Lietus no jumta gāzās it kā no spaiņa. Drīz vien es iemanījos ēdienu gatavot pats. (G. Janovskis.)
Partikulas nav patstāvīgas nozīmes ziņā, to nozīmi precizē konteksts, ārpus teikuma tās zaudē nozīmi. Tomēr tieši konteksts un runas intonācija ļauj noteikt to dažādās nozīmju nianses, jo valodā īstenību, faktus mēs katrs varam atspoguļot citādi.

Atsauce:
Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I daļa. R.: Zinātne, 2003, 208.-209. lpp.