Teorija

Izsauksmes vārdi ir īpaša nelokāma vārdu grupa, kas nepieder ne pie patstāvīgām vārdšķirām, ne palīgvārdiem. Šo vārdu grupu mēdz dēvēt par skaņu signāliem bez nosaucošas funkcijas, par vārdiem tos var saukt visai nosacīti. Ar interjekcijām (signālvārdiem) cilvēki pauž emocijas, pievērš uzmanību, atdarina dabā dzirdamas skaņas, tās nenosaucot.
Piemērs:
Interjekcija ai! var paust prieku, sajūsmu vai sāpes, bet hmm! — šaubas, vai! — izbīli, brr! — aukstuma sajūtas vai nepatiku, paldies! — pateicību, rau! Ei! — pievērst uzmanību, vau, vau! — atdarināt dzīvnieku izdotas skaņas (šeit: suņa rejas) vai putnu dziedāšanu, piem., čirī, čirī! urrū, urrū, kri — кrī, саk — carr, ci-ā, ci-ā!
Interjekcijas parasti lieto ikdienas mutvārdu runā, daiļliteratūrā, folklorā, bet tās parasti nav sastopamas zinātniskajā literatūra, lietišķajos tekstos:
Piemērs:
"Dip, dip! uz plakana akmeņa durvju priekšā nodunēja basas kājiņas.
"Labrīt, vecmāmiņ!" Sarkangalvīte teica un пāса iekšā.
"Labrīt, meitiņ!" vilks atteica vecmāmiņas balsī un vaidēja.
"Vai, ka mugura sāp!... "
"Es tev atnesu odziņas," Sarkangalvīte tecēja klāt un sniedza krūzīti.
"Vai!" viņa īsi iekliedzas... bet vilks sagrāba viņu, ierāva gultā un norija — klunk-klunk. Tad, pacēlis purnu, vēl ostīja gaisu — kur meitiņa palikusi? Tik izsalcis viņš bij.
"Tra-ra-ra-ra!" mednieks nāса pa silu un taurēja ar radziņu."

Runā izsauksmes vārdiem nozīmi piešķir intonācija un situācija, kā arī žesti un mīmika, rakstos pieturas zīmes, burtu divkāršojumi vai trīskāršojumi un paskaidrojumi kontekstā.
 Izsauksmes vārdiem teikumā ir patstāvīgs uzsvars, bieži vien tās teikumā nošķir ar pauzēm vai teikumus norobežojošām pieturzīmēm, visbiežāk ar izsaukuma zīmi. Izsauksmes vārdus bieži vien lieto līdzās uzrunai.
Piemērs:
 Aha! Nu man skola rokā. Vai, brālīt, kur tu tik vēlu! Kо tu dari, au, sāp taču!
 
Par izsauksmes vārdiem kļūst dziesmu refrēni gadījumos, kuros tie iesaistīti arī pašā dziesmas kontekstā teicēja emocionāli voluntārā noskaņojuma īpatnējai izteiksmei. Tos var raksturot kā piedziedājumvārdus.., piemēram, tralala; tram tram tram; jumala.
 
Teikumā izsauksmes vārdi nav teikuma locekļi, nenorāda nekādas attieksmes starp vārdiem teikuma, nesaista ne vārdus, ne teikuma daļas.

Pēc nozīmes izsauksmes vārdus var iedalīt vairākās grupās:
  1. emociju izsauksmes vārdi, kas izsaka cilvēku dažādu noskaņojumu, sajūtas, jūtas un pārdzīvojumus:
    a, ai, vai, ak, au, brr, ihū, ūja, urrā, heijā u.c.
  2. aicinājuma izsauksmes vārdi, kuras attiecina kā uz cilvēkiem, tā uz dzīvniekiem, izsakot kādu aicinājumu vai pievēršot uzmanību:
    lēksim reizē — Hop!, soļos—marš! Si, si, sunīt, cip, cip, vistiņa, rиk, ruk, cūciņa! Skat, rau, ei, lūk, css!
  3. pieklājības frāzes (ar izsauksmes vārda nozīmi):
     
    Labdien! Labvakar! Uz redzēšanos! Ardievu! Labu veiksmi! Visu labu! Paldies! Lūdzu!
  4. skaņu vai trokšņu atdarinājuma izsauksmes vārdi:
    kaķītis saka ņаu, ņau, sunītis — vau, vau, gotiņa — тū, тū, gailītis dzied — kikaregūū! Blaukš! Bladāc! Plakš! Žlauks!
 
Daži izsauksmes vārdi, piemēram, a, ai, ak, vai, ir daudznozīmīgi atkarībā no konteksta, intonācijas, tie var izteikt vai prieku vai sāpes, vai pārsteigumu, vai kādas citas emocijas.
Piemērs:
A-a-a! Esmu vesels! A, sāp! A, tas esi tu! Ai, cik labi, ka esi šeit! Ai, tēvu zemīte, tavu jaukumiņu! Ai, Ai, ai, tu uzmini man uz kājas! Vai, dieviņ, vai dieviņ, kam tāda nelaime uzbrukusi! Vai! Esmu nelaikā atnākusi. Vai, nu gan mums būs laba dzīve!
Izsauksmes vārdiem nav vienveidīgas struktūras. Tie var būt viena skaņa vai vairāki skaņu sakopojumi, piemēram, a, a-a, brr, ptrrū, au, atsevišķi vārdu īsinājumi re, skat, pag, vārdu savienojumi, piemēram, ak tu!, vai dieviņ!, va velns!, kā arī veseli izteicieni, piemēram, ak tu viens! Dievs palīdz! Vai manu, vai! Jēzus Marija! Ak tu nolāpīts!
Bieži vien nav nosakāms, kā izsauksmes vārdi ir cēlušies. Latviskas cilmes izsauksmes vārdus var iedalīt primāros un sekundāros.
 
Pirmatnīgie jeb primārie izsauksmes vārdi:
а,ā, u-ū, ai, ak, oi, vai, рuс, tprr, uš, eisā, aisā, žužu, zuzū, aijā, eijā, kukū, cibu cabu u.c.
 
Par atvasinātiem jeb sekundāriem izsauksmes vārdiem uzlūkojami tie, kas cēlušies no citu vārdšķiru vārdiem un to īsinājumiem: nudien (no nu diena), ķezu, ķezu (no ķēzāties), rau (no raudzīties), paga (no pagaidīt), redz (no redzēt), reku, rekur (no redzi kur), vaizi (no vai zini), āre (no ā redzi).
 
No citām valodām aizgūti ir tādi izsauksmes vārdi: bravo, bis, opsā, urrā, okei, vot, hallo, hello, davai, čau, marš, pardon, stop u.c.
 
Atsauce:
Paegle, Dz. „Mūsdienu latviešu literārās valodas morfoloģija” R. Zinātne, 2003, 226.-227.lpp.