Teorija

Jautājuma teikumos izsaka pieprasījumu pēc informācijas, izmantojot īpašus valodas līdzekļus.
  1. partikulu vai:
    Vai tu atrakstīsi vēstuli?
    Vai tu esi redzējis šo filmu?
  2. vietniekvārdus kas, kurš, kāds:
    Kas lasa šo grāmatu?
    Ko tagad darīsim?
    Par ko ir stāstīts grāmatā?
    Kurš no jums ir lasījis šo grāmatu?
    Kāds laiks ir gaidāms rīt?
  3. apstākļa vārdus kā, cik, kur, kurp, kāpēc (cēloņa nozīmē), kādēļ (nolūka nozīmē), prievārdiskos savienojumus no kurienes, uz kurieni, līdz kurienei:
    Kā tas varēja atgadīties?
    Cik maksā šī glezna?
    Kur atrodas aka?
    Kurp tagad iesim?
    Kādēļ mums vajadzīga šāda soma?
    No kurienes tek šī upe?
    Uz kurieni dodas gājējs?
    Līdz kurienei lido gājputni?
Jautājumu teikumu paveids ir retoriskie jautājuma teikumi, kuros izsaka kādu domu, negaidot atbildi.
Jautājuma forma piešķir šādai domas izteiksmei lielāku kategoriskumu, arī emocionalitāti:
Kas gan dzīvē neatgadās?
Kurš tad kādreiz saklausījis un sapratis, ko viņam saka sasveicinoties?
 
Retoriskajam jautājumam var būt izsaukuma vai stāstījuma modalitāte.
Par to runā liecina attiecīga intonācija, rakstos interpunkcija:
Vēl Aivars var atrasties varbūt arī bez Druķa palīdzības. Kas kādreiz dzīvē neatgadās.
"Vai reņģu vads ir kārtībā?" - "Kas šo kārtoja! Tēvam nav laika, bet puisis iet ar tīkliem jūrā."
 
Ar retorisku jautājumu var izteikt atbildi pretjautājuma veidā. Pretjautājumiem bieži ir raksturīgi stabili vārdu savienojumi kā tad, kur nu, kā nu ne u. tml.:
"Diezin vai Jānis šitādu kad ir vilcis mugurā?" - "Kur nu!" Ezeriete glaimota atmeta ar roku. "Puiša cilvēks, kur nu šis pie tādas tika. Laba bija pusvadmala." - "Kā tad, kā tad, vai nu mēs kurais nezinām." 
Stāstījuma teikumos tiek ietvertas kādas atziņas, faktu konstatējumi, cilvēku darbības, dabas tēlojumi utml. Rakstos stāstījuma teikuma beigās liek punktu. Šiem teikumiem ir samērā neitrāla emocionālā attieksme.
Tikai pēc pusnakts norima dejotāju prieks.
Sals padarīja sniegu sausu, un, paņemot saujā, tas bira no tās ārā kā vieglas smiltis.
Saimnieks izkāpa no kamanām.
  
Pēc gramatiskās uzbūves stāstījuma teikumi ir visai dažādi - vienkārši, salikti, vienkopas, divkopu:
  • Rīts.
  • Zilgana mijkrēšļa.
  • Visu laiku turpināja līņāt lietus.
  • Sirds arī tagad bija smaga kā akmens, bet domāt viņa varēja mierīgi un vienaldzīgi. 
Izsaukuma teikumos izsaka jūtas ar samērā augstu intensitātes pakāpi.
Šī tipa teikumi izplatīti visvairāk ikdienas runas valodā un tās atveidojumos daiļliteratūrā, retāk publicistikā, - tiešajā, atstāstītajā vai noģiedamajā runā. Autora tekstā tie lietoti retumis.
Sintaktiskās formas ziņā izsaukuma teikumiem, tāpat kā stāstījuma teikumiem, starp pārējiem modālo teikumu tipiem ir īpatnējs stāvoklis: tiem trūkst stabilu formālu gramatisku rādītāju.
 
Izsaukuma teikumu galvenā pazīme ir satura izpausmes samērā spēcīga emocionalitāte, kas runā konstatējama pēc intonācijas, rakstos - pēc izsaukuma zīmes teikuma beigās un pēc konteksta:
"Jūra! Jūra!" abi zēni priecīgi sauca.
Bet ko Agate? Atsūta puiku un pārbaida Betu līdz nāvei. Līdz mēmumam katrā ziņā. Itin kā nelaimes vēl būtu par maz!
 
Izsaukuma teikums var būt līdzīgs stāstījuma, dažreiz jautājuma teikumam:
ANDĪNA: Rezultāts būs uz mata kā no jūsu aizkustinošās runas, bet efekts vismaz kaut kāds!
"Muļķīte, kas tad no tevis prasa naudu!"

  
Par izsaukuma teikuma specifiskām leksiskajām pazīmēm var noderēt dažu vārdu un to grupu lietojums.
  1. Visizplatītākā vārdu grupa izsaukuma teikumos ir izsauksmes vārdi. Tie palaikam nostājas teikuma pirmajā vietā, jau pašā sākumā ļaujot klausītājam noprast teikuma raksturu:
    Ai, viņa tur nozustu kā mežā!
    Ak, es tur nemaz negribēju tikt!
    Retāk izsauksmes vārdi mēdz būt izsaukuma teikuma vidū vai beigās:
    Es tev pārnesu naudu, ai, daudz naudas!
    Neviens to nespēj, ko es, nudien!
  2. Izsaukuma teikumus var ievadīt vietniekvārdi kāds, kas (par):
    Pa lodziņu, kurš bija aizaudzis kuplām dadžu lapām, kaķītis nolaidās pagrabā. Kas tur bija piena un krējuma!
    Kāds skaistums!
  3. Izsaukuma teikumus var ievadīt apstākļa vārdi cik, kā, kur, kuriem šādā lietojumā ir vājināta vai zudusi jautājuma nozīme:
    Ozoli, ozoli! Ai, cik stalti, cik kupli!
    Cik te ir auksts! Cik te ir ciets!
  4. Partikulas izsaukuma teikumos var būt dažādas. Raksturīgi izsaukuma modalitātes izteicēji ir vārdu savienojumi tad ta, ta tad, arī partikulas gan, tik, tikai, arī:
    Bet tad ta gards!
    Ta tad brīnumi!
    Bet ir gan ābelīte!
  5. Par izsaukuma teikuma specifiskām gramatiskajām pazīmēm var noderēt lietvārdu akuzatīva un ģenitīva forma, kā arī darbības vārda nenoteiksme:
    To muti! To lielo muti!
    Māte tikai rokas vien papleš. Bet tādu nejauku kaķi!
Atšķirībā no rosinājuma teikumiem ar vēlējuma teikumiem nevēršas pie kādas noteiktas personas, no kuras sagaida attiecīgu rīcību, lai runātāja vēlēšanās tiktu izpildīta.
Vēlējuma teikumos izsaka vēlēšanos vai novēlējumu.
Kaut tev izdotos!
Ka tikai neuznāk lietus!
Daudz laimes!
Atnākusi jel drīzāk tā saimniece!
Kaut es viņam varētu atriebties!

Par vēlējuma teikumiem uzskata arī sveicinājumus, dažus pieklājības teicienus:
Labdien!
Paldies!
Labu veiksmi!
Nu tad laimīgas kāzas!

Vēlējuma teikumam ir vairākas gramatiskās, kā arī leksiskās pazīmes.
  1. Ļoti raksturīgi ir darbības vārdi vēlējuma izteiksmē, bieži kopā ar partikulu kaut:
    Nebūtu tik karsts laiks! Kaut nelītu lietus!
    Kaut nu tev būtu taisnība!
    Retumis izmantotas partikulas ja, kad:
    Ja tu zinātu, kā es tevi gaidīju!
    Kad tik bērns nepamostos!
  2. Darbības vārdu īstenības izteiksmes formas lieto kopā ar partikulu lai:
    Lai jums labi veicas!
    Lai viss piepildās, ko tu vēlies!
  3. Vēlējumu var izteikt ar lietvārdu, nosaucot vēlamās darbības objektu, mērķi:
    Labu ceļa vēju!
    Sveiciens mūsu talciniekiem!
    Uz redzēšanos!
  4. Lai izteiktu sveicinājumus, pateiktos, parasti lieto izsauksmes vārdus:
    Labvakar!
    Paldies!
 
Rosinājuma teikumos tieši izsaka gribu, lai notiktu vai nenotiktu kāda darbība, īstenotos vai neīstenotos kāds stāvoklis. Ar šiem teikumiem runātājs pamudina klausītāju veikt zināmu darbību.
Pārāk bieži nenāc mani apmeklēt!
Ejam dejot!
Pēc divām stundām lai būtu saraksts!
 
Rosinājuma teikumam ir vairākas gramatiskās pazīmes.
  1. Ļoti raksturīgi ir darbības vārdi pavēles izteiksmē:
    Sāc taču rīkoties!
    Iesim lēnāk!
    Nāciet šurp!
    Lai viņš ienāk!
  2. Darbības vārda nenoteiksme izsaka lakonisku, kategorisku pavēli, rīkojumu:
    Sākt! Klusēt!
  3. Mazāk kategorisks gribas izpaudums dažreiz tiek izteikts ar darbības vārda vajadzības vai vēlējuma izteiksmes formām:
    Mums tūlīt jābrauc tālāk!
    Būtu labāk klusējis!
  4. Rosinājumu var izteikt ar lietvārdu:
    Mieru!
    Uzmanību!
    Vairāk par to neviena vārda!
    Klusums!
  5. Ar apstākļa vārdu izsaka rosinājumu, ko darīt attiecīgajā veidā:
    Ātrāk! Klusu!
  6. Rosinājuma izteikšanai izmanto arī dažus izsauksmes vārdus:
    Pag! Klau! Marš!
  
Atsauce:
www.liis.lv