Teorija

Divdabja teiciens ir savrupināta vairāku vārdu vienība teikumā, kuras pamatā ir divdabis. Divdabja teiciens vienmēr attiecas uz kādu darbības vārdu. Divdabja teicienam ir savas pazīmes un sava semantiskā nozīme.

Divdabja teicieniem ir dažas raksturīgas pazīmes:
1. Divdabja teiciena centrā var būt divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), daļēji lokāmais divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis ar galotni -is un izskaņu -usi, kā arī divdabis ar izskaņu -ts, -ta. Ap divdabi, kas ir visa teiciena galvenais vārds, saistās vēl citi vārdi, kuri divdabi tieši vai netieši paskaidro.
Piemērs:
 Linu palagi no tīnes, spodri vizot, ārā lokās.
 Nāk pļāvējs veldzi meklēt lielām slāpēm
 Un smaidīt sāk, pie vecās akas dzēris,
 Kā varens milzis, dienu plecos cēlis.
 Caur rīta miglu droši cilvēks brien.
 Draugs, ieklausies, kā rudzu grauds zem sniega, zemē iearts, briest.
Divdabja teiciena centrā nevar būt lokāmais divdabis ar izskaņām -ošs, -oša, -ams(-āms), -ama(-āma) un nelokāmais divdabis, kas beidzas ar -am (ām), -amies (-āmies).
2. Divdabi vienu pašu parasti nesavrupina. Divdabja teicienā ir divdabis un no tā atkarīgs vismaz viens patstāvīgas nozīmes vārds ar papildinātāja vai apstākļa funkciju teikumā.
Piemērs:
Kā lielu dārgumu tad sakaltušu šķēli, Ar draugu (papild.) dalījis, pie mutes kāri cēli.
Smagi (apst.) elpodams, Jancis vēl brītiņu noskatījās izcirstajā robā.
Biežāk sastopami divdabja teicieni, kuros divdabis ir paplašināts ar vairākiem vārdiem, t.i., ar vairākiem teikuma locekļiem.
Piemērs:
Līze redzēja, ka arī Kraupēnu Grasis ar Grīsli, ausainās cepures rokās turēdami, virzās uz durvīm.
Es toreiz biju vēl pavisam maza,
Un, pagurusi draudzenēm traukt līdz,
Es lūdzu māti, lai man stāstu lasa.
 
 
3. Dažreiz divdabja teicienā kādu no divdabja atkarīgu vārdu var paskaidrot palīgteikums. Šādos gadījumos veidojas divdabja teiciens ar ietvertu palīgteikumu, palīgteikums uzskatāms par divdabja teiciena sastāvdaļu.
Piemērs:
Tūristi, meklēdami, kur ir īstais ceļš, aizkavējās par divām stundām.
Tā es stāvu, vērodams debesis un ūdeni, pār kuru sijājas gaišs pelēkums.
 
 
4. Divdabi vienu pašu savrupina, ja tam seko kāds papildinātāja vai apstākļa palīgteikums, vai arī tiešā runa.
Piemērs:
Domādams, ka Marčs varbūt viņpus klintīm, Jancis uzkāpa uz lielāka bluķa.
Tādā vakarā kā šovakar Bungatiņu uzņēma visi kā mīļu ciemiņu, zinādami, ka nu būs liela stāstu stāstīšana un klausīšanās.
Tēvs izgāja no istabas, sacīdams: "Es tagad braukšu uz pilsētu." 

5. Viena teikuma robežās blakus var atrasties vairāki divdabja teicieni, kuri visi vienādi paskaidro vārdu, uz ko tie attiecas.
Piemērs:
Atnāca no smēdes dēls un sprieda ar vectēvu pie galda, ēzdami kartupeļus un dzerdami tēju.
"Zināms," Jānis atbildēja, arī karoti nolikdams un galvu rokā balstīdams.
Anete stāv, rokas uz muguras saņēmusi, mazliet atpakaļ atmetusies, galvu atliekusi.

 
 
6. Divdabja teicieniem var būt laika nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā ir divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), vai divdabis ar galotni -is un izskaņu -usi.
Piemērs:
Līze, mazmeitu auklēdama, arvien iedomājās savu otro dēlu.
Aivars, vēstuli lasot, centās ne ar vienu vaibstu neizrādīt pārdzīvojumus.
Bet, mājup braucot, Zetiņa sēd viņam līdzās, priekšā.
 
 
7. Divdabja teicieniem var būt nolūka nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā ir divdabis ar izskaņām -dams, -dama vai divdabis, kas beidzas ar -ot(ies).
Piemērs:
Viņi staigāja, meklēdami darbu.
Brālis jau visu savu algu izdeva, mani skolodams.

 
 
8. Divdabja teicieniem var būt arī cēloņa nozīme. Tādu divdabja teicienu centrā var būt visi divdabji, ar kuriem veido divdabja teicienu.
Piemērs:
Cilvēki, kas te gāja garām, apstājās un, sajuzdami krūtīs dīvainu smeldzi, noraudzījās šai dziļi simboliskajā ainavā.
Sākumā mazmeita gan gribēja nest Guzniņu, bet, grozā skatoties, drīz vien paklupa.
Ģērbies garos simtgadīgos rīta svārkos un nakts kurpēs, tas, bezmiega vajāts, kā spoks klīda apkārt augām naktīm
.
 
 
9. Divdabja teicieniem var būt arī nosacījuma nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā parasti ir divdabis ar izskaņām -dams, -dama vai divdabis, kas beidzas ar -ot(ies).
Piemērs:
Trīne gan aizrunājās, ka, pie koka turēdamās, šī it labi viena pati varēšot pāriet upīti.
Un, labi ieklausoties, dzirdam, ka Birznieka-Upīša Kaukāza stāstiem piemīt vispārējā, pazīstamā emigrantu izjūtas noskaņa.
 
 
10. Divdabja teicieniem var būt arī pieļāvuma nozīme. Šādu divdabja teicienu centrā var būt divdabis ar izskaņām -dams, -dama, divdabis, kas beidzas ar -ot(ies), un divdabis ar galotni -is un izskaņu -usi.
Piemērs:
Cita kalpa sieva, ar sāli un maizi vien iztikdama, staigā sārtiem vaigiem, bet šai nelīdz ne cepeši, ne rauši.
Aitas, paēdušas kuplā sējā, taču vēl arvien meklē un plūc pa zālītei un čakli gremo.

Atsauce:
www.liis.lv