Teorija

Stilistika un valodas kultūra
Valodas bagātību izmantošanas repertuāru un veidu nosaka komunikācijas saturs, vide un komunikatora subjektīvā attieksme pret tiem. Tāpēc katra runa/teksts tiek veidots noteiktā stilā, izmantojot attiecīgās valodas bagātības. Latviešu valodas resursi ir tik bagāti, ka iespējams radīt visām dzīves vajadzībām adekvāta stila runas/tekstus. To ir liela daudzveidība un dažādība, un tajos izpaužas dažāda attieksme pret valodas kultūru. Vairums cilvēku grib būt kulturāli - dzīvot tā, kā to nosaka un prasa cilvēka un sabiedrības civilizācijas pakāpe. Un viens no cilvēka kultūras visbūtiskākiem faktoriem ir viņa valodas kultūra. Valodas kultūra ir domas kultūra. Kas skaidri domā, tas skaidri runā jeb, kā saka: «Par cilvēku spried ne pēc deguna, bet pēc vārda.» J. Jablonskis atzīst, ka «ar valodu tauta pasaka, kas tā ir, ko tā vērta».
Tāpēc arī katra tauta allaž rūpējas par savas valodas kultūru. Šī rūpe vispirms izpaužas fonētikas un gramatikas izpētē un vārdnīcu izstrādē, valodas normu izveidē un to ievērošanā, valodas kļūdu un trūkumu konstatēšanā, klasificēšanā un skaidrošanā.
Valodas pētītāji, vārda meistari un daudzi jo daudzi citi valodas lietotāji jau intuitīvi jūt, kas attiecīgajā stilā, teksta/runas tipā ir laba valoda, un, par to rūpējoties, cenšas šo ideālu arvien pilnīgot un nosargāt, attīrīt no netrāpīgā, neiederīgā, aplamā, kļūdainā, svešā. Lūk, šis iederīgais, trāpīgais, nekļūdīgais tad arī ir laba jeb kulturāla valoda.
Valodas kultūras darbā vienlaicīgi norit arī pretējs izziņas process. Tiek izpētītas valodas kultūras pazīmes, kas ir labas valodas būtības izteicējas, un viss pārējais ir ārpus šā valodas ideāla aplams, kļūdains.
Jau skolu mācību grāmatās tiek minētas tādas valodas kultūras pazīmes kā pareizība, precizitāte, bagātība, tīrība vienkāršība. (Šāda tipa valodas aprakstos gan vērojama tendence valodas kultūras izpratni sašaurināt līdz valodas normas jēdzienam; bet tas ir saprotams.) Ir daudz darbu - gan lielāku, gan mazāku - par valodas kultūras jautājumiem, bet maz tādu apkopojumu, kas valodas kultūras izpratni raksturotu vienkopus un kopumā. Valodas kultūrai, resp., runas/teksta kultūrai, ir vairākas īpašības pazīmes, ko izsaka visu līmeņu valodas strukturālie elementi. Dažas pazīmes ir obligātas, citas mazāk obligātas, ir arī tādas pazīmes, kas attiecas galvenokārt tikai uz atsevišķiem stiliem.
Svarīgi!
Valodas kultūras obligātās pazīmes ir valodas pareizība, skaidrība, precizitāte un tīrība.
Šīs pazīmes nosaka jau tie likumi, ko līdz šim saprot ar literārās valodas normām.
Citas pazīmes ir mazāk obligātas:
runas/teksta koncentrētība,
vienkāršība,
bagātība.
Šīs arī ir kulturālas valodas tipiskas pazīmes, bet tās tieši nenosaka literārās valodas normu izstrādātie likumi.
Atsauce:
Rozenbergs J. Latviešu valodas stilistika. Rīga: Zvaigzne ABC