Antīkajā Grieķijā bija trīs runu veidi:
- politiskās runas;
- svinīgās runas;
- tiesas runas.
Politiskās sapulces
Par retorikas rašanās vietu un laiku zinātnieki pašlaik uzskata Sicīliju 5. gs. p. m. ē., kad, tai atbrīvojoties no tirānijas 466. g. p. m. ē., svarīgas bija pārliecināšanas runas. Sirakūzās bija tirāni tēvs un dēls Dionīsiji. Tirānijas radās pēc nelielu iniciatīvas grupu darbības. Tirāniju rašanos IV gs. p.m.ē. veicināja sabiedriskā doma, ka vienīgi spēcīga persona, autoritatīvs vadonis vai diktators spēs atrast izeju no strupceļa. Populārs kļuva spēcīga valdnieka tēls.
Par retorikas rašanās vietu un laiku zinātnieki pašlaik uzskata Sicīliju 5. gs. p. m. ē., kad, tai atbrīvojoties no tirānijas 466. g. p. m. ē., svarīgas bija pārliecināšanas runas. Sirakūzās bija tirāni tēvs un dēls Dionīsiji. Tirānijas radās pēc nelielu iniciatīvas grupu darbības. Tirāniju rašanos IV gs. p.m.ē. veicināja sabiedriskā doma, ka vienīgi spēcīga persona, autoritatīvs vadonis vai diktators spēs atrast izeju no strupceļa. Populārs kļuva spēcīga valdnieka tēls.
Tautas sapulcē – eklēsijā – katram pilsonim bija tiesības uzstāties, tur bija pilnīga vārda brīvība un iespēja izvirzīt apspriešanai jebkuru jautājumu.
Eklēsijās piedalījās visi pilsoņi, kas bija sasnieguši divdesmit gadu vecumu.
Daudzos gadījumos bija nepieciešama vismaz 6000 pilsoņu klātbūtne.
Parasti uz sapulci sapulcējās 2-3 tūkstoši cilvēku, kas oratoriem prasīja ne mazums pūļu un prasmju, lai spētu piesaistīt šīs publikas uzmanību, par cieņas iegūšanu pat nerunājot.
Eklēsijās piedalījās visi pilsoņi, kas bija sasnieguši divdesmit gadu vecumu.
Daudzos gadījumos bija nepieciešama vismaz 6000 pilsoņu klātbūtne.
Parasti uz sapulci sapulcējās 2-3 tūkstoši cilvēku, kas oratoriem prasīja ne mazums pūļu un prasmju, lai spētu piesaistīt šīs publikas uzmanību, par cieņas iegūšanu pat nerunājot.
Svarīgi!
Publiska pilsoņu uzstāšanās demokrātiskajās polisās simtiem un tūkstošiem cilvēku lielas publikas priekšā bija valsts aparāta funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa.
Tiesas runas
Viens no antīko runu veidiem bija tiesu runas. Bija runātāji, kas savu popularitāti ieguva tieši ar tiesu runām.
Sākotnēji tiesā apsūdzētājs bija cietušais, kurš arī pats runāja, taču ar laiku radās sikofanti, kas terorizēja bagātos. Sikofanti kā ziņu pienesēji pirmoreiz minēti gadījumā, kad no Atēnām gribēja slepeni izvest vietējo produkciju – vīģes, taču izvest drīkstēja tikai olīveļļu.
Viņi bija daiļrunīgi un labi pārzināja likumus, un tieši viņu dēļ noteica, ka apsūdzētajam bija jāaizstāvas pašam, bet viņš varēja:
- logogrāfam uzdot sarakstīt runu;
- pieaicināt otru oratoru – sinegoru, kas teica galveno runu.
Daiļrunas sacensības
Senajā Grieķijā visās jomās – politikā, atlētikā, tiesā, izglītībā, mūzikā, literatūrā – valdīja sacensības gars. Īpaša vieta bija ierādīta oratoru sacensībām daiļrunībā, uz kurām grieķi devās kā uz aizraujošu izrādi.
Svarīgi!
Publiskie disputi par problēmām, kas nebija saistītas tieši ar dalībnieku pragmatiskām dzīves interesēm, pirms grieķiem cilvēcei nebija pazīstami.
Retorika kā māksla
5. gs. p. m. ē. par mākslas (amatniecības) paveidu kļuva vārda māksla. Šajā laikā rakstnieki pēc līguma, pasūtījuma sāka sacerēt runas oratoriem.
5. gs. p. m. ē. vidū retorikas sfērā tika izstrādātas rakstiskas instrukcijas.
Kopš 5. gs. p. m. ē. sofisti dibināja skolas, kurās par samaksu mācīja runas uzbūves pamatlikumus, atbilstīgas šo runu teikšanas manieres un prasmi efektīgi izkārtot materiālu.
5. gs. p. m. ē. vidū retorikas sfērā tika izstrādātas rakstiskas instrukcijas.
Kopš 5. gs. p. m. ē. sofisti dibināja skolas, kurās par samaksu mācīja runas uzbūves pamatlikumus, atbilstīgas šo runu teikšanas manieres un prasmi efektīgi izkārtot materiālu.