Teorija

Publiskās runas plānošana
Pirmo runas uzbūves definēšanu veica sirakūzieši Koraks un Teisijs, kas publiskajā runā saskatīja trīs daļas:
mazs_grieku_templis.png ievada daļa – prooimion;
mazs_grieku_templis.png galvenā daļa – agon;
mazs_grieku_templis.png noslēgums – epilogos.
Tradicionāli tiek runāts par 5 svarīgiem aspektiem, gatavojot runu:
1) materiāla atlase;
2) materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
3) vārdisks formulējums – runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
4) domu izteikšana – intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
5) domu atcerēšanās.
Šie pieci kritēriji tika noformulēti vēl Romas laikā.
Attiecīgi tika runāts par šādiem posmiem.
romiesu_runas_principi.png
 
Romas retori akcentēja 3 svarīgākos runas aspektus.
tris_runas_aspekti.png

Mūsdienās tiek runāts par šādiem publiskās runas pamatprincipiem:
1. Runas uzbūve.
2. Runas mērķis.
3. Runas valoda.
4. Runas izteiksmes līdzekļi.
 
Atsauce:
Kramiņš Edgars. Runas prasme saziņā. R., Biznesa augstskola Turība: 2005, 63.-65.lpp., 688 lpp.
Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. R.: AML/RSU – 2001, 65.lpp., 112 lpp.
Senās Grieķijas kultūra/Andris Rubenis. -Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 336 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 44. lpp.