Pirmo runas uzbūves definēšanu veica sirakūzieši Koraks un Teisijs, kas publiskajā runā saskatīja
trīs daļas:
- ievada daļa – prooimion;
- galvenā daļa – agon;
- noslēgums – epilogos.
Tradicionāli tiek runāts par 5 svarīgiem aspektiem, gatavojot runu:
- materiāla atlase;
- materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
- vārdisks formulējums – runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
- domu izteikšana – intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
- domu atcerēšanās.
Šie pieci kritēriji tika noformulēti vēl Romas laikā.
Romas retori akcentēja 3 svarīgākos runas aspektus:
- ko teikt?
- kur teikt?
- kā teikt?
Mūsdienās tiek runāts par šādiem publiskās runas pamatprincipiem:
- Runas uzbūve.
- Runas mērķis.
- Runas valoda.
- Runas izteiksmes līdzekļi.