Bez valodas nav domājama cilvēku sabiedrība. Ar valodu cilvēki sazinās, izsaka domas, jūtas, pārdzīvojumus, pamudina cits citu uz noteiktu rīcību. Valoda dod iespēju saglabāt kultūras mantojumu un to, kas saglabāts, apgūt un izmantot pēc gadu tūkstošiem.
Valoda ir sarežģīta sistēma. Pamatvienība šai sistēmā ir vārds. Izvēloties vajadzīgos vārdus, sakārtojot tos vārdu savienojumos un teikumos atbilstoši gramatikas likumiem, izsakām savas domas. Tās var ietvert gan mutvārdu, gan rakstu formā.
Vārdu veido valodas skaņu komplekss, ar kuru runātāju apziņā ir saistīta noteikta nozīme:
prieks, smieties, mīļš, astoņi, mans, aizvakar, jo, ap, jā
prieks, smieties, mīļš, astoņi, mans, aizvakar, jo, ap, jā
Visi vārdi kopā veido valodas vārdu krājumu jeb leksiku: vārdi nosauc tās parādības, ko cilvēks apzinājis un apjēdzis; jo kādai tautai vai cilvēkam ir bagātāks vārdu krājums, jo bagātāka ir arī valoda; kulturālām tautām ir simtiem tūkstošu vārdu, no kuriem ikdienas sarunās izmanto tikai 4000 - 5000.
Svarīgi!
Leksikā vērojams nemitīgs attīstības process: rodas jauni vārdi, mainās vārdu nozīmes, daži vārdi tiek aizmirsti pavisam, dažus lieto tikai īpašos gadījumos.
Mācību par leksiku sauc par leksikoloģiju: leksikoloģija pētī vārdu krājuma jeb leksikas sastāvu, tā pārmaiņas, aplūko leksikas dažādās grupas (sinonīmus, antonīmus u. c.) un dažādos slāņus (poētismus, barbarismus, vulgārismus u. c.).