Fonētika - valodniecības nozare, kas pētī skaņas un to pārmaiņas.
Latviešu literārās fonētikas jomā lielu ieguldījumu devuši tādi zinātnieki kā Anna Alīde Ābele, Alise Laua, Dace Markus, Juris Grigorjevs.
Latviešu valodas skaņu sistēma
Latviešu valodā ir:
- 12 patskaņi jeb monoftongi a, ā, e, ē, i, ī,o, ō, u, ū;
- 10 divskaņi jeb diftongi ai, au, ie, ei, eu, oi, ou, uo, ui, iu;
- 26 līdzskaņi jeb konsonanti.
Pēc sonoritātes jeb skanīguma līdzskaņi tiek iedalīti:
- skaneņos l, ļ, m, n, ņ, r, ŗ;
- troksneņos.
Lielākā daļa troksneņu veido balsīga un nebalsīga līdzskaņa pāri:
b-p, d-t, g-k, ģ-ķ, z-s, ž-š, dz-c, dž-č.
Balsīgie līdzskaņi v un j neveido šādu pāri. Arī nebalsīgie līdzskaņi f un h neveido šādu pāri, šie abi līdzskaņi ir aizguvumi un latviskas cilmes vārdos nav sastopami, tikai aizguvumos.
Līdzskaņu klasifikācijā vērā tiek ņemti arī citi faktori, piemēram, aktīvais runas orgāns, kas līdzskaņus sadala mēleņos un lūpeņos, vai artikulācijas veids, kas ir slēdzeņu un spraudzeņu grupu izveidošanas pamats.
Ja interesējies vairāk par līdzskaņu iedalījumu, izpēti A. Lauas grāmatas "Latviešu literārās valodas fonētika" 63. lpp.
Latviešu valodā ir 48 skaņas un 33 burti, jo atsevišķi burti apzīmē 2, pat 3 skaņas:
- e – šauro un plato e;
- ē – šauro un plato ē;
- o – o, ō, uo.
Latviešu valodā ir arī pretēja parādība - ar diviem burtiem tiek apzīmēta 1 skaņa:
- dz un dž;
- divskaņi.
Skaņu pārmaiņas
Pozicionālās skaņu pārmaiņas vērojamas runā, tās nosaka skaņas pozīcija, proti, atrašanās blakus citām skaņām.
Pārmaiņas notiek tāpēc, ka runas orgāni, sagatavojoties nākamās skaņas izrunai, jau iepriekšējās skaņas izrunas beigās ieņem vajadzīgo stāvokli vai arī nākamās skaņas izrunas laikā vēl ir saglabājuši iepriekšējās skaņas izrunai nepieciešamo stāvokli.
Tātad pozicionālās skaņu pārmaiņas rodas noteiktā pozīcijā, noteiktos fonētiskos apstākļos atkarībā no blakus skaņām, no vārda uzsvara, no skaņas vietas zilbē, no zilbju skaita vārdā u. tml.
Pārmaiņas notiek tāpēc, ka runas orgāni, sagatavojoties nākamās skaņas izrunai, jau iepriekšējās skaņas izrunas beigās ieņem vajadzīgo stāvokli vai arī nākamās skaņas izrunas laikā vēl ir saglabājuši iepriekšējās skaņas izrunai nepieciešamo stāvokli.
Tātad pozicionālās skaņu pārmaiņas rodas noteiktā pozīcijā, noteiktos fonētiskos apstākļos atkarībā no blakus skaņām, no vārda uzsvara, no skaņas vietas zilbē, no zilbju skaita vārdā u. tml.
Pozicionālās skaņu pārmaiņas:
-
Asimilācija balsīguma ziņā:
a) balsīgs līdzskanis nebalsīga priekšā izrunā kļūst nebalsīgs;
b) nebalsīgs līdzskanis balsīga priekšā izrunā kļūst balsīgs. -
Skaņu saplūdums vārda beigās.
-
Vokalizācija - pozicionāla divskaņa veidošanās, ja līdzskaņi v un j nokļūst vienā zilbē ar īsu patskani.
-
Nebalsīgs līdzskanis starp diviem īsiem patskaņiem izrunā pagarinās.
Vēsturiskās skaņu pārmaiņas
Pozicionālās skaņu pārmaiņas vērojamas tikai izrunā, proti, tās neietekmē rakstību, turpretī vēsturiskās skaņu pārmaiņas ietekmē gan izrunu, gan rakstību.
Ir divu veidu vēsturiskās skaņu pārmaiņas:
Ir divu veidu vēsturiskās skaņu pārmaiņas:
- vēsturiskās skaņu mijas;
- vēsturiskais līdzskaņa zudums.
Vēsturiskās skaņu mijas:
- i, ī, e, ē, ie noteiktā mija;
- Līdzskaņa j noteiktā mija.
- Līdzskaņa t noteiktā mija.
- Līdzskaņa d noteiktā mija.
Vēsturiskais līdzskaņa zudums
Skaņu pārmaiņas saistītas ne tikai ar dažādu skaņu savstarpējām mijām, bet arī ar atsevišķu skaņu zudumu.
Vēsturiskais līdzskaņa zudums vērojams 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam sakne vienkāršajā pagātnē beidzas ar t, d, s, z. Minētie līdzskaņi zūd piedēkļa -st- un izskaņas -šana priekšā.
veda – vešana;
lūza – lūst.
Vēsturiskais līdzskaņa zudums vērojams 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam sakne vienkāršajā pagātnē beidzas ar t, d, s, z. Minētie līdzskaņi zūd piedēkļa -st- un izskaņas -šana priekšā.
veda – vešana;
lūza – lūst.