Teorija

Krišjānis Barons

(1835 - 1923)
Svarīgi!
Krišjānis Barons ir izcilākais latviešu folklorists - tautas dziesmu krājējs, pētītājs un publicētājs, sava laika jaunāko zinātnisko atziņu popularizētājs, "Pēterburgas Avīžu" faktiskais redaktors, sarakstījis dzejoļus un stāstus. Latvijas dainu tēvs ir izcila personība latviešu kultūras vēsturē.
Biogrāfija
K. Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Kurzemē Struteles muižā, vagara Jura un Enģeles Baronu ģimenē. Viņš bija astotais bērns ģimenē. Agrīnās bērnības dienas viņš pavadīja Īles muižā, uz kuru barons Herners pārcēla viņa tēvu par vagaru. Kad Krišjānim bija nepilni deviņi gadi, ģimeni piemeklēja nelaime, nomira tēvs. Rūpes par zēnu uzņēmās vecākā māsa Kristīne un svainis Kronbergs, kuri dzīvoja toreizējā Dundagas pagastā Valpenes pusmuižiņā. Drīz tur dzīvot pārnāca arī Krišjāņa māte.
 
K. Barons savas skolas gaitas uzsāka 1843. gadā Dobelē. Tās tika turpinātas Dundagas Kubeles pagastskolā un no 1847. gada Ventspils elementārskolā un apriņķa skolā. Labu filoloģisko izglītību K. Barons ieguva Jelgavas ģimnāzijā, kurā mācījās no 1852. gada līdz 1856. gadam. No 1856. gada līdz 1860. gadam K. Barons studēja Tērbatas universitātē matemātiku un astronomiju. Kopā ar K.Valdemāru viņš bija rosīgs Tērbatas latviešu studentu pulciņa dalībnieks. Šajā periodā sākās arī viņa publicistiskā darbība "Mājas Viesī". 1860. gadā pirms abitūrijas eksāmeniem bija spiests studijas pārtraukt. K.Barons atgriezās Dundagā, kur pavadīja pusotru gadu.
 
1862. gada maijā pēc J. Alunāna aicinājuma K. Barons ieradās Pēterburgā. Tur kopā ar J. Alunānu un K. Valdemāru organizējis laikrakstu "Pēterburgas Avīzes", kļuvis par tā līdzstrādnieks un 1862. gada beigās par faktisko redaktoru. Sakarā ar darbību "Pēterburgas Avīzēs" K. Barons nonāca policijas uzraudzībā, kas nekad netika atcelta.
 
Pēc laikraksta "Pēterburgas Avīzes" slēgšanas 1865. gadā K. Barons nokārtoja mājskolotāja eksāmenus, strādāja par tulku Tautas izglītības ministrijā Pēterburgā, sastādīja plašu bibliogrāfisko rādītāju par Baltijas novada pamatiedzīvotājiem. 1867. gadā K. Barons pārcēlās uz Maskavu un no tā paša gada jūnija sāka strādāt par mājskolotāju muižnieka Ivana Stankeviča ģimenē, kas dzīvoja Voroņežas guberņas Ostrogožskas pilsētiņā un Uderevkas muižā. Ziemas K. Barons kopa ar šo ģimeni pavadīja Maskavā, kas ļāva viņam iesaistīties Maskavas latviešu sabiedrības dzīvē. K. Barona dzīvoklī kādu laiku notikušas latviešu literārā pulciņa sanāksmes, kora mēģinājumi u. tml. pasākumi.
 
1878. gadā K. Barons pārņēma F. Brīvzemnieka iesākto latviešu tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbu, kas tika veikts Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzdevumā. 1881. gadā viņš kļuva par šīs biedrības etnogrāfijas nodaļas līdzstrādnieku. No 1880. gada K. Barons strādāja par vācu valodas skolotāju Maskavas Marijas sieviešu ģimnāzijā.
 
1893. gadā K. Barons kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu. Viņa turpmākais dzīves gājums tika veltīts folklorista darbībai. No 1894. gada līdz 1915. gadam iznāca K. Barona sakopotās "Latvju dainas"  sešos sējumos (217 996 tautasdziesmas). No 1909. gada K. Barons kopā ar dzīvesbiedri Dārtu dzīvoja un strādāja Vecmīlgrāvī Burtnieku pilī. Sava mūža nogali viņš pavadīja Rīgā. K. Barons mira sirmā vecumā 1923. gada 8. martā.
Publicistika
Raksti par dabaszinātnēm un astronomiju. Dabaszinātņu popularizācijā K. Barons veicis vērā ņemamu darbu. Viņš vērīgi sekojis jaunākajiem sasniegumiem šajā nozarē. K. Barons saviem lasītājiem izskaidroja dabas dažādību, aprakstīja putnu, dzīvnieku un stādu valsti, kā arī izskaidroja vairākas svarīgas fizikālās parādības. Studiju laikā K. Barons intensīvi rakstīja arī par astronomijas jautājumiem. Viņa raksti bija skaidrojoši, populārā veidā atspoguļoja sava laika astronomijas zinātnes līmeni.
 
Ģeogrāfiska satura raksti. K. Barons centās paplašināt latviešu lasītāja apvārsni arī ģeogrāfijā. Tam bija svarīga nozīme, jo zemnieki parasti maz bija bijuši ārpus sava pagasta robežām. Viens no pirmajiem K. Barona darbiem šajā jomā bija 1859. gadā iznākusī grāmata "Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti" (pēc viņa ceļojuma ar kājām no Tērbatas līdz Dundagai). Tā bija pirmā nopietnā toreizējās Baltijas triju guberņu fiziskā ģeogrāfija.
 
Interese par valodniecību. Pirmais no latviešiem viņš popularizēja indoeiropiešu pirmvalodas teoriju. "Pēterburgas Avīzēs" publicēts viņa raksts "Indoeiropiešu valodas familija un īpaši leiši un latvieši". Rakstā izteikta doma par latviešu tuvību senajām slāvu ciltīm.
 
Atzinumi un darbība folkloristikā. Jau 50. gados K. Baronu interesēja folkloristika. 70. gadu beigās K. Barons sāka darboties kā zinātnieks folklorists. Tautas dziesmu krāšanas, sistematizēšanas un publicēšanas darbs viņam izvirzīja daudz svarīgu problēmu. Tās risinot, izveidojās K. Barona estētiskie uzskati un tautasdziesmu vērtējumi. Sistematizējot tautasdziesmas, K. Barons izveidojis pirmā akadēmiskā latviešu tautasdziesmu krājuma zinātnisko principus (par klasifikāciju, variantiem u. tml.) un veicinājis folkloristikas kā patstāvīgas zinātnes attīstību Latvijā. Mūža novakarē K. Barons sastādījis "Latvju dainu izlasi" (1920-1923) un ir pētījis latviešu tautasdziesmu metriku.
Dzeja un proza
Jaunības gados K. Barons rosīgi pievērsās daiļliteratūrai. Viņš rakstīja nelielus, formā vienkāršus, saturā nacionālās atmodas piesātinātus dzejoļus. Populārākie no tiem: "Upe un cilvēka dzīve", "Mūsu manta", "Divejādas kapenes". Dzejoļi publicēti "Pēterburgas Avīzēs". K. Barona dzejas tēli ņemti no konkrētās dzīves, tautai labi saprotami.
 
Reālisma iezīmes atrodamas K. Barona stāstos, kas publicēti "Pēterburgas Avīzēs". Šim reālismam raksturīgs atsevišķu sociāli saasinātu dzīves ainu tēlojumu un skaidri vērojamu autora vērtējošu nostādni. K. Barons ir darbojies arī jaunlatviešu satīrā, sarakstīdams Jēča un Pēča un vairākus Brenča un Zvinguļa dialogus, kuros izsmieti baltvācu muižnieki un mācītāji.
 
Mūža beigās K. Barons sarakstījis autobiogrāfisku grāmatu "Atmiņas", kurā iepazīstina lasītājus ar savu darba bagāto mūžu.
 
K. Barons bijis arī tulkotājs. Viņš atdzejojis dažus Heines dzejoļus, tulkojis Gētes aforismus un fragmentus no G. Merķeļa darba "Vanems Imanta".

Atsauce:
Latviešu literatūras vēsture: no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta 80.gadiem/O.Čakars, A.Grigulis, M.Losberga. -Rīga: Zvaigzne, 1987. – 446 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 242.-253.lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. -Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 60. - 61. .lpp.
http://www.baronamuzejs.lv/barons_bio.html
http://www.gudrinieks.lv/referati/referats/krisjanis-barons.html