Teorija

Regīna Ezera
r.ezera.jpg

(1930 - 2002)
Svarīgi!
Regīna Ezera ir viena no izcilākajiem latviešu 20. gadsimta prozistēm, vairāk nekā 20 grāmatu autore; viņa vienlīdz veiksmīgi strādājusi gan romānistikā, gan stāstniecībā.
Biogrāfija
Regīna Ezera (dzimusi Šamreto) ir dzimusi 1930. gada 20. decembrī galdnieka Roberta Šamreto ģimenē. 1944. gadā kopā ar vecākiem nonākusi Vācijā, bet jau 1945. gadā atgriezusies Rīgā.

1950. gadā R. Ezera ir beigusi N. Draudziņas 7. vidusskolu un 1955. gadā – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu. Pēc augstskolas beigšanas R. Ezera divus gadus strādā laikraksta „Pionieris” redakcijā, no kurienes sakarā ar ģimenes apstākļiem 1957. gadā aiziet. Audzinādama trīs meitas, R. Ezera (toreiz vēl vīra uzvārdā R. Lasenberga) atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam – literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.

R. Ezera vasaras pavada laukos – Tomes pagasta Briežos, kas vēlāk kļūst par viņas pastāvīgu dzīves un radošā darba vietu.

Kopš 60. gadiem nodarbojas tikai ar rakstniecību. LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1974). LPSR Tautas rakstniece (1981). Apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995).

R. Ezera mirusi 2002. gadā Ķegumā.
Literārā darbība
Literāro darbību jaunā autore iesāk ar bērnu žurnālistiku 1954. gadā. 1955. gadā  iespiests tēlojums „Pat īkšķis nelīdzēja”, kas pirmo reizi parakstīts ar pseidonīmu „Ezera”. Mākslinieciski gatavākais šī posma darbs ir stāsts „Sāpes” (1958).

Sākot ar 1955. gadu, „Literatūrā un Mākslā” un „Karogā” virkne recenziju parakstīta gan ar Lasenbergas, gan ar Ezeras vārdu. Kritika ir nozare, ko rakstniece kopusi visu savu darba mūžu. R. Ezeras kritiskajās analīzēs secinājumus izdevīgi papildina tas, ko ieraudzīt un visu apskatīšanai izlikt spēj tikai profesionāla praktiķa acs. R. Ezeras raksti, portretējumi un sarunas apkopotas krājumā „Dzīvot uz savas zemes” (1984), bet izdevniecības „Liesma” vajadzībām rakstītās iekšējās recenzijas – krājumā „Virtuve bez pavārgrāmatas” (1989).

Rakstnieces vārdu un popularitāti R. Ezera iegūst 60. gados. Jau 1961. gadā, kad iznāk kritikā pozitīvi uzņemtais pirmais stāstu krājums „Un ceļš vēl kūp”, kā arī almanahā „Jauno vārds” ievietotais pirmais romāns „Zem pavasara debesīm”, viņu uzņem Rakstnieku savienībā.

Arī R. Ezeras otrais romāns „Viņas bija trīs” (1963) ir veidots sociālās prozas tradīcijā, taču tajā (tāpat kā iepriekšējos divos darbos) ir padziļināta raksturu psiholoģijas atklāsme. Pastiprinoties vēstījuma psiholoģizācijai, R. Ezera kļuvusi par vienu no spilgtākajām psiholoģiskās prozas pārstāvēm latviešu literatūrā. Cilvēka un dabas mijattiecības, dzīvības skaistums un daudzveidība, cilvēka, īpaši sievietes sūtība, viņas iekšējās dzīves daudzšķautnainība un sarežģītība ir galvenās tēmas R. Ezeras prozas darbos.

Šīs tēmas modificējušās romānā „Dzilnas sila balāde” (1968), kur kara laika notikumi projicēti jaunas sievietes traģiskajos pārdzīvojumos, garajā stāstā „Nakts bez mēnesnīcas” (1971) ar varoņu saasinātu pašpārvērtēšanu un savdabīgu reducēta dialoga formu, romānā „Aka” (1972, ekranizēts 1976. gadā ar nosaukumu „Ezera sonāte”) ar detalizēti tēloto sievietes komplicēto jūtu pasauli, garajā stāstā „Vasara bija tikai vienu dienu” (1974) un romānā – fantasmagorijā „Zemdegas” (1977), kurā tēlotas smalkas dvēseles vibrācijas, atklājot traģēdiju apslēptos cēloņus.

Tetraloģijas „Pati ar savu vēju” pirmajā romānā „Varmācība” (1982) līdzās tēlojumam ienāk tiešas publicistikas un filozofiskas apceres ar tēlu raksturojošu funkciju. Tetraloģijas otrajā romānā „Nodevība” (1984) analizēta radošas personības psihe, iesācējas autores un pieredzējušas rakstnieces attiecības, sievietes grūtā izvēle starp radošu darbu un ģimenes rūpēm. Romānā ir nesaudzīga rakstnieces pašatklāsme.

Žanriski un stilistiski atšķirīgi veidoti R. Ezeras stāstu un noveļu krājumi „Daugavas stāsti” (1965), „Aiztek Gaujas ūdeņi” (1968), „Pavasara pērkons” (1973), „Cilvēkam vajag suni” (1975), „Baraviku laika dullums” (1978), „Slazds” (1979), „Princeses fenomens” (1985), „Pie klusiem ūdeņiem” (1987), „Pūķa ola” (1995), „Stāsti un noveles” (2000). R. Ezeras mākslinieciskuma pasaulē, sākotnēji tradicionāli reālistiskā, daiļrades attīstības gaitā lielu nozīmi ieguvuši sapņi, vīzijas, nojautas, versijas, fantastiskā un reālā sapludinājums. R. Ezeras humors ir labsirdīgs, nereti smeldzīgs.

R. Ezeras „zooloģiskajās novelēs” krājumā „Cilvēkam vajag suni” asociatīvi sasaistīta cilvēku un dzīvnieku pasaule. Daudzkārt rakstniece ir izmantojusi paņēmienu vienu notikumu aplūkot no dažādiem viedokļiem, ievērojot katras personas pasaules uztveri un valodas īpatnības.

Pēc rakstnieces nāves izdots prozas krājums „Odas skumjām” (2003).
Atsauce:
Latviešu rakstnieku portreti: 70. -  80.gadi/Latvijas Zinātņu akadēmija Literatūras, folkloras un mākslas institūts - Rīga : Zinātne, 1994. – 264 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 43.-57. lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. -Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 184. - 185. lpp.
http://www.literature.lv/lv/dbase/bibliografija.php?id=35