Teorija

Ojārs Vācietis
vacietis.jpg

(1933 – 1983)
Biogrāfija
Ojārs Vācietis ir dzimis 1933.gada 13.novembrī Trapenes pagasta Dumpjos kalpa ģimenē. Savas skolas gaita O. Vācietis uzsāka 1942. gadā Trapenes pamatskolā, kur mācījās līdz 1948.gadam. No 1948. gada līdz 1952. gadam viņš mācījās Gaujienas vidusskolā.

Laika posmā no 1952. gada līdz 1957.gadam O. Vācietis mācījās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Jau studiju laikā viņš tika uzņemts Rakstnieku savienībā (1956).

1956.gadā O. Vācietis apprecējās ar Ludmilu Azarovu. Laika posmā no 1958. gada līdz 1959.gadam O. Vācietis strādāja laikraksta „Literatūra un Māksla” redakcijā, Latvijas Valsts izdevniecībā un žurnālā „Liesma”.

Pēc tam O. Vācietis dažus gadus (1959-1962) bija atbildīgais sekretārs žurnālā „Bērnība”. Bet laika posmā no 1962.gada līdz 1963.gadam viņš strādāja kā redaktors Rīgas kinostudijā.

1965.gada 19.janvārī O. Vācietis tika uzņemts Komunistiskajā partijā.

1967.gada 10.decembrī par dzejoļu krājumu „Elpa” O. Vācietis saņēma LPSR Valsts prēmiju.

Laika posmā no 1968.gada līdz 1983.gadam O. Vācietis strādāja žurnālā „Draugs”. 1972.gadā viņam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.

1976.gadā O. Vācietim tika piešķirta republikas Komjaunatnes prēmija un 1977.gadā - LPSR Tautas dzejnieka goda nosaukums.

Dažus gadus vēlāk - 1982.gadā O. Vācietis saņēma PSRS Valsts prēmiju.

O. Vācietis miris 1983.gada 28.novembrī Rīgā, apglabāts Carnikavā.
Literārā darbība
Pirmā O.Vācieša publikācija ir dzejolis „Miera balss”, kas iespiests Apes rajona laikrakstā „Sarkanā Ausma” 1950.gada 5.jūlijā.

1956. gadā iznāk O. Vācieša pirmais dzejoļu krājums ir „Tālu ceļu vējš”, kurā tiek cildinātas jaunu ceļu alkas, ikdienas aktivitāte un jūtu tiešums. Šie motīvi tika turpināti krājumos „Ugunīs” (1958) un „Krāces apiet nav laika” (1960), kuros izteikta negatīva attieksme pret cilvēku vienaldzību, egoismu un divkosību, kā arī poetizēts darbs nākotnes labā un jaunatnes spēja pārveidot pasauli. Savukārt 1966.gadā izdotajā krājumā „Viņu adrese – taiga” ir tēlots jauniešu darbs jaunu zemju apgūšanā.

60.gados O. Vācieša dzejas nozīmīgākais sasniegums ir krājums „Elpa” (1966), kurā laikmeta traģiskie notikumi un totalitārisms akcentēti kā cilvēka individuālās izvēles robežsituācijas, aizstāvot humānismu vai arī paliekot vienaldzības pozīcijā. Ar krājumu „Elpa” O. Vācieša dzejā iezīmējās pasaules universāls skatījums, cilvēka cerības un prieka, sāpju un traģisma vienlaicība. Krājumos „Dzegužlaiks” (1968), „Aiz simtās slāpes” (1969) un „Melnās ogas” (1971) šie motīvi turpināti, uzsverot ierastā noliegumu, tautas vitālos spēkus, dzimtās puses skaistumu un mūsdienu pasaules pretrunīgumu.

Īpaša vieta šī posma dzejā ir poēmai „Klavierkoncerts” (periodikā 1971), kur nostatīta pretī īstenība n ideāls, ļaunums un labestība, radošs gars un garīgs inertums, akcentēta harmonijas un ētiskuma nemitīgas atjaunošanās nepieciešamība.

Krājumos „Visāda garuma stundas” (1974), „Gamma” (1976), „Antracīts” (1978), „Zibens pareizrakstība” (1980) un „Si minors” (1982) dominē dzīvības un dabiskuma pretnostatījums mehāniskai, sadzīviski utilitārai dzīves uztverei. O. Vācieša 70. un 80. gadu dzejā galvenās tēmas ir jaunrade un patērēšana, dabas dāsnums un tā nesaudzīga izmantošana, cilvēcība ekstrēmos apstākļos un necilvēcība šķietami civilizētā vidē, pilsētas surogātvērtības un lauku dabiskums, dzīvības nepārtrauktība un iznīcības draudi.

O. Vācieša pēdējo gadu dzejoļiem krājumā „Nolemtība” (1985) raksturīga saasināta traģiskā izjūta, mīlestība uz dzīvi un tautu.

Garajā stāstā „Tās dienas acīm” (1959) emocionāli spriegā vēstījumā tēlota vidusskolēnu dzīve 40. gadu nogalē, jauniešu attiecību sarežģījumi, laikmeta traģiskie notikumi jauna cilvēka skatījumā.

O. Vācieša dzejoļu krājumos bērniem „Dziesmas par...” (1965), „Sasiesim astes” (1967), „Punktiņš, punktiņš, komatiņš” (1971), „Kabata” (1976) un izlasē „Astoņi kustoņi” (1984) dominē paradoksālas, ačgārnas, izdomas bagātas situācijas, kurās akcentētas bērna psihei interesantas, jaunatklājamas emocijas – drosme, bailes, izbrīns, aktivitāte, vienlaikus uzsverot tādas vērtības kā ģimene, mājas, draudzība, atbildība.

O. Vācieša apceres un recenzijas par literatūru, publicistikas raksti par ekoloģijas tēmu apkopoti krājumā „Ar pūces spalvu” (1983).

Būtiski ir minēt arī to, ka O. Vācietis latviešu valodā ir iztulkojis M. Bulgakova romānu „Meistars un Margarita” (1979).
Atsauce:
Latviešu rakstniecība biogrāfijās/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. -Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 604. - 605. lpp.
Literatūras rokasgrāmata skolēniem/Ērika Zimule (sakārtojusi). -Rīga: Zvaigzne ABC, 1995. – 320 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 257. - 259. lpp.
http://www.vaciesamuzejs.lv/biografija