Teorija

Kārlis Skalbe
skalbe.jpg

(1879 – 1945)
Biogrāfija
Kārlis Skalbe ir piebaldzēns, dzimis 1879. gada 7. novembrī Vecpiebalgas Incēnos kalēja ģimenē kā jaunākais no 10 bērniem. Kad Kārlim ir 8 gadi, nomirst tēvs. Trūcība ģimenē ir liela, bet pateicoties māsa Līzes un mātes gādībai, Kārlis var apmeklēt skolu. No 1887. gada līdz 1890. gadam K. Skalbe mācījās Veļķu pagastskolā, bet no 1890. gada līdz 1893. gadam Vecpiebalgas draudzes skolā. Vecpiebalgas draudzes skolā zēns iepazīst Turgeņeva un Dostojevska darbus, arī pats mēģina rakstīt. Pēc skolas beigšanas K. Skalbe strādā dažādus darbus: viņš ir laukstrādnieks, grāmatu tirgotājs, vēršu dzinējs.

Laika posmā no 1896. gada līdz 1898. gadam K. Skalbe strādā par rakstveža palīgu Raunā un no 1898. gada līdz 1901. gadam - pie P. Blaua Ērgļos, kur iepazinies ar R. Blaumani. Pašmācībā sagatavojies un nolicis eksāmenus, un 1901. gadā K. Skalbe iegūst tautskolotāja tiesības.

Laika posmā no 1901. gada līdz 1904. gadam K. Skalbe strādā par otro skolotāju Ērgļu pagastskolā, kuru vadījis R. Blaumaņa brālis Arvīds. Šajā laikā viņš pirmoreiz sastopas ar ģimnāzisti Lizeti Erdmani, kas 1910. gadā kļūst par K. Skalbes sievu.

K. Skalbe iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, piedalījās nelegālā pulciņa „Trubadūri Vidzemē” darbā. Kā politiski neuzticams viņš tika atlaists no skolotāja darba un 1904. gadā kopā ar A. Austriņu devās uz Ģipku Kurzemes jūrmalā. 1905. Gadā K. Skalbe piedalījās Latvijas skolotāju kongresā Rīgā, bija skolotāju biroja loceklis. 1905. gada beigās K. Skalbe nodibināja un rediģēja žurnālu „Kāvi”. Par dažiem tajā ievietotajiem darbiem, kas simpatizēja revolūcijai, žurnāls tika slēgts un pret K. Skalbi tika ierosināta prāva.

1906. gada sākumā K. Skalbe caur Somiju emigrē uz Šveici (Cīrihi). 1906. gadā viņš dažus mēnešus puslegāli pavadīja Latvijā, bet šī paša gada septembrī tomēr aizbrauc uz Somiju. 1907. gada decembrī K. Skalbe caur Stokholmu devās uz Kristiāniju (Oslo, Norvēģijā), kur uzturējās līdz 1909. gada beigām.

1909. gada beigās K. Skalbe atgriezās Rīgā un dzīvoja Vecmīlgrāvī Burtnieku namā. Neilgi bija laikraksta „Rīta Vēstnesis” atbildīgais redaktors (1910). 1911. gada decembrī K. Skalbe tika apcietināts un notiesāts kā bijušais žurnāla „Kāvi” redaktors. Viņš tika atbrīvots 1913. gada februārī.

1914. gadā kā laikraksta „Dzimtenes Vēstnesis” korespondents K. Skalbe nonāca Polijā. 1915. gadā K. Skalbe strādāja laikrakstā „Līdums” un gada beigās aizbrauca uz Maskavu, kur vadīja Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļu, kā arī paralēli rediģēja žurnālu „Varavīksne”. 1916. gadā K. Skalbe atkal strādāja laikrakstā „Līdums” Valkā, pēc tam laikrakstā „Jaunākās Ziņas” Rīgā. 1916. gada beigās K. Skalbe iestājas latviešu strēlnieku bataljonā, kur veica galvenokārt kancelejas darbu.

Līdz 1934. gadam K. Skalbe aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē – viņš bija Satversmes sapulces loceklis (1920 – 1922) un Saeimas deputāts (1922 – 1925, 1931 – 1934). Laika posmā no 1928. gada līdz 1935. gadam K. Skalbe bija daiļliteratūras žurnāla „Piesaule” redaktors un no 1920. gada līdz 1940. gadam vadīja laikraksta „Jaunākās Ziņas” literatūras nodaļu. 1930. gadā K. Skalbe tika ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju.

1940. gadā K. Skalbe tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā un viņam tika piešķirta personālā pensija. Vācu okupācijas laikā (1942 – 1944) K. Skalbe vadīja literāro žurnālu „Latvju Mēnešraksts”. 1944. gada novembrī K. Skalbe emigrē uz Zviedriju. Tur viņš strādāja Zviedrijas valsts arhīvā. 1945. gada februārī K. Skalbe tika ievēlēts jaundibinātās Latviešu apvienības padomē.

K. Skalbe miris 1945. gada 15. aprīlī Serafima slimnīcā Stokholmā.
Literārā darbība
Pirmā K. Skalbes publikācija bija dzejolis „Sapnis”, kas tika iespiests laikrakstā „Balss” 1896. gada jūlijā.

Pirmā K. Skalbes grāmata bija dzejojums „Pie jūras”, kas tika izdota 1898. gadā
.
Laika periodā no 1902. gada līdz 1905. gadam tiek izdoti sekojoši darbi: dzejoļu krājumi „Cietumnieka sapņi” (1902), „Kad ābeles zied” (1904), pasaka „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904), stāsts „Skaņas iz tālumiem” (1905). Šī perioda darbos K. Skalbes romantismam raksturīgs krass ilgu, sapņu un realitātes pretnostatījums, protests pret merkantilismu un despotiju.

Pirmajā K. Skalbes trimdas periodā iznāca dzejoļu krājumi „Zemes dūmos” (1906), „Veļu laikā” (1907), pasakas un tēlojumi „Ezerieša meita” (1907). Dzejoļu krājumā „Emigranta dziesmas” (1909) ir spēcīgi izteikta trimdas izjūta, kas ir viens no emocionāli skarbākajiem K. Skalbes krājumiem.

1911. gadā tiek izdots pasaku krājums „Pazemīgās dvēseles” un dzejoļu krājums „Sirds un saule”. Šajā krājumā jau pilnībā izpaužas K. Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte. Cilvēka dvēseles izjūtas un daba ir galvenie K. Skalbes lirikas ierosmes avoti.

Mākslinieciski pārliecinoši K. Skalbes talants atklājas dzejoļu krājumā „Sapņi un teikas” (1912) un pasaku krājums „Ziemas pasakas” (1913). K. Skalbes prozas nozīmīgākā daļa ir pasakas; tajās uzsvērta cilvēku garīgā spēka loma pasaules pārveidē, naida un vardarbības noliegums (konceptuāla šajā ziņā ir pasaka „Kaķīša dzirnavas”, 1913). K. Skalbes pasaku centrā nav spraigu notikumu, galvenā uzmanība tiek pievērsta cilvēku tikumības attīstībai.

Dzejā un tēlojumos, kas sarakstīti sākot ar 1914. gadu („Kara gleznas”, 1914, „Kurzemē”, 1919 u.c.), ir spilgts izpostītās dzimtenes tēls, aicinājums saglabāt cilvēcību.

Latvijas brīvības cīņu motīvi variējas dzejoļu krājumā „Daugavas viļņi” (1918). Grāmatā „Mazās piezīmes” (1920) K. Skalbe izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli.

Vēlākos gados iznāca K. Skalbes pasaku krājumi „Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas” (1924), „Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas” (1926), „Mātes leģenda” (1928), „Muļķa laime” (1932), „Garā pupa” (1937). Dzejoļu krājumos „Pēclaikā” (1923) un „Vakara ugunis” (1927) dominē vientulības, sāpju un rezignācijas noskaņas. Krājums „Zāles dvaša” (1931) atklāj zināmu radošā impulsa atslābumu.

Pēdējais krājums „Klusuma melodijas” (1941) rāda K. Skalbes ieiešanu padziļinātā, caur sāpēm un zaudējumiem gūtā apcerīgumā.
Atsauce:
Latviešu literatūras hrestomātija cittautu mācībvalodu skolas 11. klasei/S. Ivanišaka (sastādījusi) -Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. – 344 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 91.-92.lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. -Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 531.-532. lpp.