Reklāma (tulkojumā no latīņu valodas reclamare - skaļi saukt, izkliegt) ir materiāls, kas izveidots ar mērķi rosināt vai pārliecināt cilvēku patērēt kādu produktu, popularizēt kādu ideju vai personu. Reklāmas mērķis - radīt pieprasījumu, sniegt informāciju par produktu, uzlabot tēlu. Tā kā reklāmas mērķis ir radīt pieprasījumu pēc kādas preces, tad reklāmās tiek izceltas vai pārspīlētas produkta pozitīvās īpašības, bet noklusētas negatīvās īpašības.
Reklāma veic 6 funkcijas:
- Iepazīstina ar precēm un preču zīmēm.
- Veido preču zīmes imidžu.
- Pārliecina cilvēkus.
- Rada stimulus turpmākai rīcībai.
- Nodrošina regulāru atgādināšanu.
- Pastiprina iepriekšējo iepirkšanās pieredzi.
Attēlā - Coca-Cola reklāma, 1900. gads.
Mūsu laikmetā visi kultūras procesi atkarīgi no reklāmas. Ar reklāmas palīdzību cilvēku mudina iesaistīties kultūras norisēs (iegādāties grāmatas, mākslas darbus, apmeklēt koncertus, izstādes, teātra izrādes). Arī pati reklāma kļuvusi par vienu no kultūras sastāvdaļām. Piemēram, 19.gadsimtā ievērojami mākslinieki (čehu mākslinieks Alfons Muha, 1860-1939, franču mākslinieks Anrī de Tulūzs-Lotreks, 1864-1901) zīmēja reklāmas plakātus teātra izrādēm, pasākumiem, reklāmas dažādām precēm.
Attēlā - Alfona Muhas zīmētais reklāmas plakāts teātra izrādei "Kamēliju dāma", 1896. gads.
Reklāmas attīstība laika gaitā
Senā Ēģipte. Reklāmas iezīmes vērojamas jau Senajā Ēģiptē, kur kā reklāmas lapiņas tika izplatīti ziņojumi, kas rakstīti uz papirusa. Reklāmas vēstīja par dažāda veida tirgošanos. Tika izmantotas gan reklāmas lapiņas, gan arī uz sienām līmējamas reklāmas.
Senā Grieķija, Senā Roma. Savukārt Senajā Grieķijā un Romā reklāmas tika rakstītas vai zīmētas uz ēku sienām. Romā reklāmas izmantoja gan komerciāliem pasākumiem, gan politiskām kampaņām. Senajā Grieķijā un Romā ļoti populārs bija reklāmas papiruss par zaudētām un atrastām lietām.
Senā Ķīna. Senajā Ķīnā pirmsākumos tika izmantota mutiska reklāmas forma. Piemēram, konfekšu reklāma - reklāmas teksts tika sacerēts klasiskā dzejas formā, dzejas lasījumu papildināja flautas spēle. Vēlāk tika izmantotas drukātas reklāmas. Songa dinastijas laikā (960-1279) tika izmantotas vara plāksnes, ar kuru palīdzību varēja tiražēt iespiestu tekstu. Par pirmo drukāto reklāmu uzskata Džinana Liu adatu veikala reklāmu, kurā vēstīts, kas veikals iepērk augstas kvalitātes tērauda stieņus, lai izgatavotu augstas kvalitātes adatas.
Viduslaiku Eiropa. Viduslaiku Eiropā rakstītā teksta vietā reklāmas izmantoja reklamējamo lietu attēlus, jo lielākā daļa iedzīvotāju neprata lasīt, piemēram, pie veikaliem atradās izkārtnes ar tās preces attēlu, kuru varēja iegādāties šajā veikalā (maiznīcu apzīmēja kliņģeris vai maizes klaips, kalēja darbnīcu - pakavs). Tirgojoties tirgus laukumā, tika izmantoti pilsētas saucēju pakalpojumi, kas mutiski reklamēja pārdevēju preces.
Attēlā - saucējs Alans Miats, Lielbritānija, 2001.gadā uzstādījis Ginesa rekordu kā pasaulē skaļākais cilvēks.
19. gadsimts
19. gadsimtā Londonā dzīvojošo Tomasu Barratu (1841-1914) dēvēja par modernās reklāmas tēvu.
Barrats strādāja "Pears Soap" kompānijā, kur izgatavoja ziepes. Barrats radīja ļoti efektīvu reklāmas kampaņu kompānijas ražotajai produkcijai , izmantojot trāpīgus saukļus, frāzes un attēlus. 19. un 20. gadsimtā populārs bija šāds šīs kompānijas ziepju reklāmas sauklis - "Labrīt! Vai jūs esat lietojuši Pears ziepes?"
Barrata veidotās reklāmas izcēlās ar kvalitāti un atbilda augstas kultūras līmenim. Barrats, piemēram, izmantoja slavenā prerafaelīta Džona Milē gleznu "Ziepju burbuļi", gleznas fonā attēlojot Pears ziepes. Milē centās protestēt pret šādu sava mākslas darba izmantošanu, taču Barrats jau bija paspējis iegādāties autortiesības uz šo darbu.
Attēlā - Džona Milē gleznas "Ziepju burbuļi" reprodukcija.
Barrats turpināja šo reklāmas sēriju, attēlojot labi koptus vidējā sabiedrības slāņa bērnus, tādējādi Pears produktiem radot asociācijas ar mājīgumu. Barrata vadībā "Pears Soap" kļuva par pasaulē pirmo reģistrēto preču zīmi.
20. gadsimts
20. gadsimta sākumā rūpniecībā, izmantojot jaunievedumu - konveijeru, tika saražots ļoti daudz preču. Ražotāji algoja darbiniekus, kuri izplatītu viņu produkciju. Tika izmantota īpaša pieeja pircējiem, kas spēcīgi ietekmēja cilvēku iepirkšanās paradumus. ASV reklāmdevēji izmantoja zinātnieku atziņu par cilvēku instinktiem, padarīja cilvēku instinktus par mērķi savai reklāmai, rosinot cilvēkus iepirkties, radot viņos vēlmi to darīt. Austriešu psihiatra Zigmunda Freida māsasdēls Edvards Bernejs (1891-1995) sāka aktīvi un veiksmīgi izmantot šo metodi. Edvardu Berneju uzskata par mūsdienu reklāmas dibinātāju.
20. gadsimta 20. gados pirmās radiostacijas izveidoja radio ražotāji, kas piedāvāja savas radioprogrammas, lai aizvien vairāk cilvēku iegādātos radio. Laika gaitā dažādas bezpeļņas organizācijas arī sāka veidot savas radiostacijas, kurās vēstīja par saviem pasākumiem. Popularitāti guva radioprogrammu sponsorēšana - konkrēts uzņēmums sponsorēja kādu radioprogrammu apmaiņā pret iespēju reklamēt sevi radioprogrammas sākumā un beigās. Taču radiostaciju īpašnieki ar laiku secināja, ka izdevīgāk ir vienoties ar vairākiem ražotājiem par sponsorēšanu un reklamēšanās tiesībām, tādējādi iegūstot vairāk naudas. Tādējādi radiostacijās sāka reklamēties dažādi ražotāji, cilvēki ieguva daudzpusīgu informāciju par dažādām precēm.
Šajā laikā amerikāņu radiostacijas atļāva lasīt reklāmas sērijveida radiouzvedumu starplaikos. Tā kā šajās reklāmās pārsvarā reklamēja mazgāšanas līdzekļus, tad šādi sērijveida radiouzvedumi ieguva nosaukumu "ziepju opera".
20. gadsimta 50. gados, līdzīgi, kā radiostacijas, arī televīzijas kompānijas uzsāka savu raidlaiku sponsorēšanu un sponsoru reklamēšanu. Pirmā no šādām TV kompānijām bija DuMont Television Network (ASV televīzijas kompānija, viena no pirmajām komerciālajām TV kompānijām, uzsāka savu darbību 1946. gadā), kura piedāvāja savu raidlaiku dažādiem ražotājiem. Sponsoriem tika dota iespēja veidot pašiem savu šovu, kuru piedāvāja šīs televīzijas kompānijas skatītājiem. Šo praksi ar laiku pieņēma visas TV kompānijas ASV.
Papildinformācija