Teorija

Sengrieķu teātra pirmsākumi
Senajā Grieķijā dramaturģijas uzplaukums saistīts ar 5.gs. - 4.gs. pirms mūsu ēras. Šajā laikā izveidojās šādi žanri - traģēdija, komēdija un satīru drāma.
Svarīgi!
Antīkajā kultūrā teātrim bija reliģiska, sabiedriski politiska nozīme. Uzskatīja, ka traģēdija spēj attīrīt dvēseli, ieaudzināt tikumus. Savukārt komēdiju izmantoja kā politiskās cīņas ieroci.
Teātra mākslas rašanos veicināja sengrieķu folklora un kulta rituāli. Viena no kulta drāmas pazīmēm bija masku izmantošana - rituāla laikā tika uzvilkta kāda konkrēta dieva, dēmona vai dzīvnieka maska. Uzskatīja, ka cilvēku, kurš uzvelk masku, pārņem tās būtnes īpašības, kuras masku cilvēks uzvilcis.
Liela nozīme bija kultiem, kas saistīti ar Dionīsu un Dēmetru.
Dēmetras kults
Dēmetra - sengrieķu auglības un zemkopības dieviete.
6.jpg
  
Eleisīnās (pilsētā, kas atradās netālu no Atēnām), uzveda mistērijas (slepenas reliģiskas ceremonijas senajā Grieķijā), kurās "pazemes dievs Aīds nolaupa Persefoni, viņas māte Dēmetra klīst pa pasauli, meklējot meitu. Persefone ziemu spiesta pavadīt pazemes valstībā, bet vasarā atgriežas pie mātes. Ziemai sekoja vasara, nāvei - dzīvība, raudām - gaviles. Mistērijas atkārtojās no gada gadā sastingušās, nemainīgās formās."1
13 demetra un persefone eleisinas.jpg
Dēmetra un Persefone
Šīs mistērijas saistītas ar izpratni par mirušu un atdzimušu dievību.
Svarīgi!
"Eleisīnas mistērijās grieķi svinēja auglīgā perioda sākšanos.
Tas notika 12 dienas septembrī. Pēc upurēšanas un šķīstīšanās jūras ūdenī sestajā svētku dienā atēnieši jautrā un svinīgā gājienā devās uz 20 kilometru attālo Eleisīnu, kur lāpu gaismā notika dejas, naktī priesteri īpaši iesvētītajiem rādīja dažādas ainas no Dēmetras un Persefones dzīves. Beigās atvēra kasti, kurā bija Dēmetras simboli - mātes klēpis un vārpa. Tie, kuri šos simbolus redzēja, esot kļuvuši laimīgi uz visu mūžu."3 Šie rituāli bija saistīti ar auglības kultu.
5.jpg
Eleisīnas
7.jpg
mistērijas
Viena no atziņām, kas tika gūtas no šīm mistērijām - "pēc ziemas vienmēr nāk vasara, cilvēka dzīvē svarīgākais ir godāt zemes auglību, rūpēties par pārticību un vairot to."2 Otra atziņa - "īpaši iesvētītajiem drūmajā Aīda valstībā klāsies vieglāk, pēc nāves tiem būs iespēja izglābties vai vismaz mājot tādās mirušo valstības vietās, kur var baudīt priekus un laimi. Turpretī neiesvētīto dvēseles nīks tumsā un mokās. Tomēr neviens neiesvētītais nedrīkst izstāstīt to, ko šajās mistērijās ir sasniedzis."2
Dionīsa kults
Dionīss bija kaislību, ciešanu un vīnkopības dievs.
4.jpg
"Mīts par Dionīsu vēsta, ka Zeva un Tēbu valdnieces Semeles dēls piedzimis brīdī, kad Semele, greizsirdīgās Zeva sievas Hēras samulsināta, lūgusi parādīties dievam visā tā godībā. No Zeva zibeņiem pils aizdegusies. Māte gājusi bojā, bet vārgo zēnu Zevs iešuvis savā gurnā un "iznēsājis". Tomēr jauno Dionīsu vajājusi Hēra, un tam tik tikko izdevies izglābties no briesmām.
 
Dionīss bija dzīvības un nāves, dzīvniecisko instinktu un vīna dievs, pārmērību izraisītājs. Viņš iemiesoja visu to, ko racionālie, prātīgie grieķi savā ikdienā bija izskauduši, to, no kā vairījās, jo uzskatīja par necienīgu, aušīgu, rupju, negudru, citiem vārdiem - nekulturālu. Galvenā Dionīsa kulta ideja - katrā cilvēkā ir daļa no Dionīsa. Ja cilvēkam izdodas šo daļu attīrīt vai atmodināt, viņam paveras iespējas atdzimt kopā ar dievu Dionīsu, kurš ir nomiris, augšāmcēlies un dzīvo kopā ar Zevu debesīs.
3.jpg2.jpg
Dionīsam veltītajās orģijās (īpašās reliģiskās svinībās, kuru laikā valdīja visatļautība un parasti tika atmesti dažādi morāli aizliegumi) sākumā notika simboliska dievības upurēšana un apraudāšana. Vēlāk, otrajā svētku fāzē, iestājās skumjas par dievību, tika pārdzīvota viņa nonākšana nāves varā, arī nožēla par pašu svētku dalībnieku izturēšanos. Pēdējā - trešajā - fāzē atkal valdīja līksmība un jautrība par dieva atdzimšanu. Pēc tam cilvēki atgriezās pie ierasto darbu ritma.
1.jpg
 
Dionīsam par godu tika svinēti četri svētki: Lielie un Mazie Dionīsiji, Lēnaji un Antistēriji. Lielie Dionīsiji ilga sešas dienas."2
 
Dionīsa atgriešanos no pazemes svinēja katru pavasari. Sākot ar 500.gadu pirms mūsu ēras Lielie Dionīsiji Atēnās noslēdzās ar traģēdiju izrādēm Dionīsa teātrī.
Atsauce:
1. Seno laiku un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām/Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska, Ligita Zitāne. - Rīga: RaKa, 1998. - 292 lpp. :il.: 161.-162.lpp.
2. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē, 2.daļa/Andrejs Mūrnieks. - Rīga: RaKa, 2000. - 465 lpp. :il.: 67.-69.,69.-70.,72.-73.lpp.
Attēli:
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Dem%C3%A9ter_tipo_Madrid-Capitolio_%28Museo_del_Prado%29_01.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Eleusis2.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Eleusinian_hydria_Antikensammlung_Berlin_1984.46_n2.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:NAMA_Myst%C3%A8res_d%27Eleusis.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Dionysos_Louvre_Ma87_n2.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Dionysos_kantharos_BM_B589.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Dionysos_mosaic_from_Pella.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Dionysus_Sarcophagus.jpg