1. Reliģiskā domāšana

Reliģija - uzskatu un ticības kopums, kas tiek attiecināts uz kaut ko pārdabisku, svētu, dievišķu. Tā ietver arī morāli, paražas, rituālus un organizācijas, kas saistītas ar šo reliģiju.

 

Visas reliģijas risina līdzīgus problēmjautājumus, piemēram:

Reliģijā nozīmīgākie jautājumi attiecas uz ētiskiem noteikumiem, kuri cilvēkam jāievēro. Šie noteikumi jāievēro, lai dievišķā pasaule cilvēka mūžu atzītu par pilnvērtīgi nodzīvotu, lai cilvēka dvēsele pēc nāves saņemtu kādu atlīdzību.

 

Zinātnieki ir veikuši pētījumus par to, cik cilvēku saista sevi ar kādu no reliģiskām kustībām. Rezultāti rāda, ka tikai 14% no pasaules iedzīvotājiem nav ticīgi. 53.5% jeb 3.6 miljardi pasaules iedzīvotāju saista sevi ar reliģijām, kas izveidojušās Tuvajos Austrumos - kristietību, jūdaismu, islāmu. 19.7% jeb 1.4 miljardi pasaules iedzīvotāju saista sevi ar reliģijām, kas izveidojušās Indijā. 6.5% jeb 500 miljoni pievērsušies Ķīnā izveidotajām reliģijām, 4% jeb 400 miljoni saista sevi ar kādas cilts senajiem ticējumiem, bet 2% jeb 200 miljoni - ar kādu jauno reliģisko kustību.

 

 

Kultūras pētnieki runā par trim reliģiju veidiem - panteismu, monoteismu un politeismu.

Panteisms - tulkojumā no sengrieķu valodas πᾶν pan - viss, kas atrodas apkārt, θεός theos - dievs. Šīs reliģijas veida piekritēji uzskata, ka dievs nepastāv kā saprātīga būtne, ka nav tāda dieva - radītāja. Pastāv dabas likumi, kurus cilvēks nespēj līdz galam saprast un nespēj arī tos ietekmēt. Dievs tiek identificēts ar dabu, daba un pasaule ir dieva iemiesojums.

 

Antīkajā kultūrā panteisma idejas pauda tādi sengrieķu filozofi kā Heraklīts un Anaksimandrs. Panteisma idejas vērojamas arī Senās Ķīnas reliģijā daoismā. Eiropā savukārt panteisma idejas pirmais publiski pauda itāļu mūks, filozofs Džordano Bruno (1548-1600), kurš par saviem uzskatiem tika sodīts ar nāvi kā ķeceris (ķecerība -  maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtiem ticības kanoniem). 17.gadsimta nīderlandiešu filozofs Benedikts Spinoza (1632-1677) publicēja darbu "Ētika", kurā tika paustas panteisma idejas.

 

 

Mūsdienās panteisma iezīmes vērojamas Āfrikas cilšu reliģijās un Amerikas indiāņu reliģijās, kā arī dažās jaunajās reliģijās.

Monoteisms - tulkojumā no sengrieķu valodas vārdiem μόνος monos - viens, θεός theos - dievs. Šī reliģijas veida atbalstītāji uzskata, ka visus pasaules procesus nosaka viens dievs. Monoteistu reliģijā šis dievs ir galvenais likumu devējs, citu dievu pielūgšana tiek uzskatīta par nepareizu, arī par smagu pārkāpumu. Daži šāda veida reliģiju atbalstītāji (piemēram, kristieši) dievu iedomājas kā cilvēkveidīgu būtni, bet citi (piemēram, musulmaņi) uzskata, ka dievs ir visur esošs gars, kuru nav iespējams attēlot.

 

Monoteistiskās reliģijas ir, piemēram, ābramiskās reliģijas - jūdaisms, kristietība un islāms.

Politeisms - tulkojumā no sengrieķu valodas πολύ poly - daudz, θεός theos - dievs. Politeisma piekritēji uzskata, ka pastāv vairāki dievi. Daudzās reliģijās, kurām raksturīgs politeisms, dievi vai dievietes pārstāv dažādus dabas spēkus.

 

Pastāv noteikti dievu tipi, kas raksturīgi politeistiskām reliģijām, piemēram:

Bieži vien šie dievi veido sava veida lielu ģimeni, kurā vecākie un varenākie dievi valda pār jaunākajiem dieviem. Dievu ģimeni dēvē par dievu panteonu jeb olimpu.

 

 

Par Panteonu Senajā Romā dēvē arī vairāku dievu templi, bet Senajā Grieķijā par Olimpa kalnu dēvēja kalnu, kurā, pēc grieķu uzskatiem, mājoja dievu saime.

 

Politeisms bija tipiska reliģija bronzas un dzelzs laikmetā. Politeisms pastāvēja antīkajā pasaulē, piemēram, senajā Grieķijā un Romā, tas raksturīgs arī dažādu cilšu reliģijām.

 

Mūsdienās politeisma tradīcijas saglabājušās tādās reliģijās kā hinduisms, sintoisms.

 

Reliģijas pēc to attieksmes pret augstākajiem spēkiem iedala teocentriskajās un kosmocentriskajās reliģijās.

Šajās reliģijās uzskata, ka visas norises šajā pasaulē nosaka dieva prāts. Dievs ir absolūts, tā ir augstākā būtne, dzīvības avots. Cilvēkam savas dzīves laikā ir jāgodā Dievs un jākalpo Dievam.

 

Teocentrisma uzskati vispopulārākie bija viduslaikos.

 

Teocentriskās reliģijas - jūdaisms, kristietība, islāms.

Kosmocentrisms - filozofisku uzskatu kopums, kas izveidojies Senajā Grieķijā. Pasaule tiek uztverta kā kosmoss, kas ietver sevī Zemi, cilvēku, debesu spīdekļus. Kosmosam ir sfēriska forma, tajā viss plūst un mainās. Šo reliģiju pārstāvji uzskata, ka dievs vai dievības pakļaujas vispārējiem kosmiskajiem likumiem. 

 

Kā kosmocentriskās reliģijas piemēru var minēt budismu.