11. Kristietība. Garīdzniecība. Pareizticība

Pareizticība jeb Ortodoksā baznīca apzīmē Austrumu Pareizticīgo baznīcu un Seno Austrumu Pareizticīgo baznīcu. Tā ir patstāvīgu baznīcu grupa, kurām ir vienotas teoloģiskās nostādnes, taču tām nav vienota administratīvi autoritatīvā centra. Galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti. Pareizticīgo visaugstākais sēdeklis ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kuru uzskata par visas pasaules pareizticīgo centru.

 

 

Austrumu Pareizticīgo baznīcu veido tādas Baznīcas kā Grieķijas Pareizticīgā Baznīca, Krievijas Pareizticīgā Baznīca, Latvijas Pareizticīgā Baznīca (atrodas Maskavas patriarhāta pārraudzībā), Gruzijas Pareizticīgā Baznīca, Vecticībnieki u.c. Savukārt Seno Austrumu Pareizticīgo baznīcu veido tādas baznīcas kā Armēņu Apustuliskā Baznīca, Koptu Pareizticīgā Baznīca, Etiopijas Ortodoksālā Baznīca u.c.

 

Pareizticīgās Baznīcas krusts nedaudz atšķiras no Katoļu Baznīcas krusta. To veido latīņu krusts, kura augšējā daļā atrodas divi šķērskoki (viens mazāks, otrs lielāks), bet apakšējā daļā viens slīps šķērskoks. Mazais augšējais šķērskoks simbolizē plāksnīti ar tekstu "Jēzus no Nācaretes, Jūdu ķēniņš", kas tika piestiprināta krustam, kurā sita Jēzu Kristu. Savukārt apakšējais šķērskoks simbolizē Jēzus kāju atbalstu.

 

 

Pareizticībā par garīdznieku var kļūt vīriešu kārtas pārstāvis. Ja garīdznieks ir precējies, tad viņu attiecina uz balto garīdzniecību. Savukārt mūkus dēvē par melno garīdzniecību.

Zemākie garīdznieki ir diakoni (tulkojumā no sengrieķu valodas vārds διάκονος diakonos nozīmē kalpotājs). Diakons palīdz priesterim un bīskapam dievkalpojuma laikā. Diakons nevar patstāvīgi vadīt dievkalpojumu.

Pareizticīgo baznīcas garīdznieki valkā vairāku veidu sutanas. Viena no tām - apakšējā sutana (sengrieķu valodā - ζωστικό zostiko), kas cieši pieguļ augumam, tās garums sniedzas līdz papēžiem, šim tērpam ir garas piedurknes.

 

 

Otrs sutanas veids - virsējā sutana (sengrieķu valodā - εξώρασον exorason), kuru ikdienā valkā visi garīdzniecības pārstāvji. Piegriezums šim tērpam ir tāds pats, kā apakšējai sutanai, tikai nedaudz platāks, tam ir platas piedurknes. Dažkārt virsējās sutanas piedurknes mēdz nēsāt atlocītas, atlocītā mala piepogāta.

 

Trešais sutanas paveids - veste (sengrieķu valodā - κοντόρασον kontorasson), kuru valkā virs apakšējās sutanas. Šis ir augumam piegulošs apģērbs, kas sniedzas pāri viduklim.

 

 

Ceturtais sutanas paveids - mētelis, kuru izmanto aukstā laikā, velkot virs virsējās sutanas. Šī tērpa piegriezums ir līdzīgs virsējās sutanas piegriezumam, tikai tas ir nedaudz garāks, šūts no biezāka auduma. Apkakli dažkārt rotā ar kažokādu.

 

Dievkalpojuma laikā diakons valkā garu taisna piegriezuma virstērpu - stiharionu. Šim tērpam ir garas, platas piedurknes ar šķēlumiem, kas sastiprināti ar pogām. Agrāk stiharionu izgatavoja no balta linu auduma, kas, kā cilvēki uzskatīja, līdzinājās eņģeļu apģērbam. Stiharions simbolizē balto, šķīsto dzīves veidu, kuru ievēro tajā tērpies cilvēks, tīru un mierīgu dzīvi, garīgu prieku, kuru cilvēks gūst no Dieva. Šo tērpu uzskata par glābšanas apģērbu, to šuj tikai no baltas krāsas auduma. Stiharionu valkā virs sutanas. Greznāks stiharions, kuru izgatavo no brokāta auduma, tiek rotāts ar izšūtu vai auduma aplikācijas tehnikā darinātu krustu tērpa priekšpusē vai mugurpusē.

 

 

Vēl viens no diakona tērpa elementiem - orarions (sengrieķu valodā ὀράριον orarion). Tā ir plata, šaura auduma lenta (aptuveni 1.27 m gara), izgatavota no brokāta. Orarions dažkārt tiek rotāts ar izšūtiem krustiem (trīs, pieciem vai septiņiem), tas apšūts ar dekoratīvu lentu, malas rotātas ar bārkstīm. Orarions tiek pārlikts pāri kreisajam plecam, lentes daļu, kas atrodas priekšpusē, diakons pārliek pāri kreisajam apakšdelmam.

 

 

Arhidiakoni un protodiakoni šo tērpa elementu nēsā pārliktu pāri kreisajam plecam, apliktu ap krūtīm, muguru un vēlreiz pārliktu pāri kreisajam plecam. Protodiakona orarionu rotā izšūti vārdi "Svēts, svēts, svēts".

 

Hipodiakons orarionu valkā sakrustotu uz muguras un pārliktu pāri abiem pleciem, kas simbolizē eņģeļu spārnus.

 

 

 

 

Nākamā pakāpe pēc nozīmīguma - priesteris. Priesteris vada dievkalpojumus un veic visus rituālus, izņemot hirotoniju - iecelšanu kādā no garīdzniecības amatiem. Priesteri viņa amatā ieceļ bīskaps. Priesteri reizēm dēvē arī par prezbiteru (tulkojumā no sengrieķu valodas vārds πρεσβυτερος prezbiteros nozīmē vecākais; šādi priesteri tika dēvēti apustuļa Pāvila vēstulēs). Noteikumi paredz, ka par prezbiteru var kļūt tikai vīriešu kārtas garīgā semināra absolvents, kurš sasniedzis 30 gadu vecumu. Šim vīrietim jābūt precētam ar pareizticīgu sievieti. Noteikumi, kuri ir spēkā kopš 1869.gada, paredz, ka neprecēts vīrietis šo amatu var ieņemt tikai divos gadījumos - ja viņš ir atraitnis (pēc pirmās laulības) vai arī izteicis vēlmi atlikušo mūžu palikt neprecējies. Priestera goda tituls - arhipriesteris, kuru piešķir tikai precētam priesterim.

 

Viens no priestera tērpiem, tā pat, kā diakonam, ir sutana.

  

  

  

  

Arī priesteri valkā stiharionu. Šis tērps tiek vilkts liturģijas laikā, kā arī īpašos dievkalpojumos. Priestera stiharions tiek šūts platāks, nekā diakonu stiharions. To izgatavo no viegla auduma - lina, zīda, satīna. Parasti tas tiek šūts no baltas krāsas auduma, bet to var izgatavot arī no citas krāsas auduma. Tērpa baltā krāsa simbolizē Svētā Gara svētību, kas tiek sniegta šī tērpa valkātājam. Priesteris stiharionu velk zem citiem tērpiem.

 

 

Dažkārt uz priestera stihariona sāniem un piedurknēm ar šķēlumiem tiek uzšūtas lentas, kas simbolizē valgus, ar kuriem tika saistīts Jēzus Kristus pirms krustā sišanas, un asinis, kuras plūda no viņa savainotā auguma. Šķēlumi piedurknēs simbolizē brūces, kuras Jēzum cirta sargi, bet plecu uzšuves no cita materiāla simbolizē čūlas, kas radušās Jēzus šaustīšanas laikā.

 

 

 

Priestera galvassega - kamilavka. Krievijas Pareizticīgo Baznīcas priesteri - mūki valkā melnu kamilavku ar melna auduma apdari (sava veida plīvuru, kas piestiprināts galvassegas aizmugurējā daļā). Arhipriesteri valkā arī purpurkrāsas vai sarkanu kamilavku, kura tiek piešķirta kā īpaša dāvana.

 

 

Ap kaklu priesteri nēsā ķēdītē iestiprinātu sudraba krustu. Šo krustu priesteris saņem no bīskapa savas ordinācijas dienā. Bīskaps var sodīt priesteri, aizliedzot viņam valkāt šo krustu.

 

Bīskaps ir augstākā garīdzniecības pakāpe Austrumu Pareizticīgajā Baznīcā. Bīskapu uzskata par apustuļu pēcteci. Bīskapa pārziņā ir diecēze - draudžu abgabals jeb eparhija. Bīskapam nav tiesību iejaukties to diecēžu darbībā, kuras nav viņā tiešajā pakļautībā. Pareizticīgo Baznīcā ievēro likumu, kas pieņemts 6. gadsimtā, ka par bīskapu var kļūt tikai neprecējies vīrietis vai arī atraitnis.

 

Bīskapiem ir sava hierarhija.

Bīskaps - viņa pārziņā atrodas diecēze. Bez bīskapa ziņas nevar notikt neviens dievkalpojums.

Arhibīskaps un metropolīts - šie tituli tiek piešķirti vecākajiem bīskapiem, kuru pārziņā atrodas plašāki draudžu apgabali, viņu pakļautībā atrodas citi bīskapi.

 

  

Patriarhs - visaugstākā pakāpe. Patriarha pārziņā atrodas visa pareizticīgā baznīca. Par simbolisku visu pareizticīgo baznīcas galvu uzskata Konstantinopoles (Stambulas) patriarhu.

 

Bīskapa pamattērps - sutana.

 

 

Viens no bīskapa apģērba elementiem ir mantija, kuru apliek dievkalpojuma laikā. Mantija ir īpašs apmetnis, kas tiek vilkts virs citiem tērpiem. Mantija tiek sastiprināta ap kaklu, tā sniedzas līdz pašai zemei. Katram bīskapa titulam atbilst citas krāsas mantija. Bīskapi valkā purpurkrāsas mantijas, arhibīskapi - zilas, bet patriarhi - zaļas krāsas mantijas. Visapkārt mantijai horizontālā virzienā tiek uzšūtas auduma lentas, kas simbolizē mācību straumes, kuras plūst no bīskapa mutes.

 

 

 

Viena no bīskapa galvassegām ir klobuks. Šī galvassega simbolizē Jēzus ērkšķu vainagu. Šo galvassegu veido kamilavka, kurai piestiprināts sava veida apmetnis, kura divi stūri pārlikti pār pleciem un nosedz krūtis, bet trešais stūris atrodas aizmugurē un nosedz muguru.

 

 

Bīskapu klobuks izgatavots no melnas krāsas auduma.

 

 

Arhibīskapa klobuks izgatavots no melnas krāsas auduma, priekšpusē to rotā krusts, kas izgatavots no dārgmetāla vai dārgakmeņiem. Metropolītu klobuks izgatavots no baltas krāsas auduma, arī to rotā krusts. Patriarha klobuks izgatavots no baltas krāsas auduma, galvassegas virsotne ir noapaļota, tās centrā izvietots krusts, galvassega rotāta ar ikonām. Lentu galus rotā zelta izšuvumi ar eņģeļu tēliem.

 

 

 

Bīskaps valkā grezni izšūtu galvassegu mitru, kas simbolizē viņa autoritāti Baznīcā. Mitra atgādina apaļas formas kroni. Tā izgatavota no brokāta auduma vai zelta diegiem austa auduma. Tā tiek bagātīgi izšūta un rotāta ar dārgakmeņiem.

 

 

Parasti mitru rotā četras ikonas, kurās attēlots Jēzus Kristus, Svētā Dievmāte, Jānis Kristītājs un reliģiskie svētki vai kāds no svētajiem. Mitras virsotnē atrodas krusts. Tas var būt izšūts galvassegas virsotnes centrā vai arī tas tiek izgatavots no dārgmetāla un piestiprināts galvassegas virsotnes centrā. Dažkārt krusta vietā tiek iestiprināta ikona.

 

 

Bīskapi valkā krūšu krustu, kas iestiprināts ķēdītē. Šis krusts rotāts ar dārgakmeņiem, emalju.

 

Dažkārt bīskapi valkā ķēdītē iestiprinātu apaļas formas ikonu, kurā attēlots Jēzus Kristus, vai Svētā Dievmāte. Šo rotu dēvē par panagiju. Tas ir atgādinājums, ka bīskapam vienmēr savā sirdī jāpatur Jēzus Kristus un viņa māte, kā arī to, ka viņa sirdij jābūt tīrai.

 

Bīskapa atribūts ir Gana zizlis, kas simbolizē viņš ir Kristus ganāmpulka gans. Gana zizlis atgādina otrādi apgrieztu enkuru. Zižļa virsotnē atrodas krusts.

 

 

Dažkārt zižļa virsotnē zem krusta atrodas divas čūskas, kas simbolizē gudru draudzes pārvaldīšanu.

 

 

Doties pie altāra ar zizli rokās drīkst tikai patriarhs. Pārējie bīskapi pirms ieiešanas Valdnieka vārtos nodod savu zizli diakonam.