1. Hinduisms. Mācība

Hinduisms ir viena no senākajām reliģijām pasaulē, trešā lielākā reliģija sekotāju ziņā - aptuveni 940 miljoni cilvēku, no kuriem 96% dzīvo Indostānas pussalā.

 

 

Hinduisms izveidojies Indijā 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Šo reliģiju izveidojuši priesteri, par pamatu ņemot indiešu mītu vēstījumus.

 

 

Šī reliģija pieļauj dažādu hinduistu kopu izveidi, kur katra kopa pielūdz citu dievu. Šīs reliģiskās grupas vieno vairāki kopīgi uzskati:

 

Hinduismā populārākie dievi ir trimurti (tas, kam ir trīs izskati) - Brahma (pasaules radītājs), Višnu (arī kā Krišna vai Rāma; pasaules kārtības uzturētājs) un Šiva (iznīcinošais spēks). Brahma tiek pielūgts salīdzinoši maz. Tas saistīts ar uzskatu, ka rašanās nav nekas īpašs, tā nes sev līdzi ciešanas. Nozīmīgāk tomēr ir kaut ko saglabāt, pielabināt iznīcības spēkus. Lielākā daļa hinduistu ir Šivas vai Višnu pielūdzēji.

 

Hinduisti uzskata, ka pasauli radījusi vienotā dvēsele - Brahmans. Tā visam piešķir enerģiju un formu. Dievi ir tikai Brahmana daļa.

Maija ir materiālā pasaule, kas ir tikai ilūzija. Maiju cilvēks uztver ar saviem maņu orgāniem. Materiālā pasaule ir mainīga un nepastāvīga. Materiālā pasaule aizsedz tās patieso būtību. Cilvēks pieķeras materiālām vērtībām, kas ir iznīkstošas. Šī pieķeršanās sagādā cilvēkam ciešanas, vilšanos, cilvēks vēlas atkal un atkal atgriezties ilūziju pasaulē, kuru uzskata par reālu. Tādējādi viņš nolemj sevi mūžīgai pārdzimšanai - reinkarnācijai. Uzskats, ka cilvēku pēc viņa nāves negaida tiesa, bet tikai jaunas dzīves iespēja, daļā cilvēku radīja sajūtu, ka nav vērts uztraukties vai īpaši tiekties pēc kāda mērķa. Šis uzskats izpaužas austrumnieku bezrūpībā un zināmā pasivitātē, konservatīvismā, kas traucē attīstībai un jauninājumu ieviešanai.

Ātmans - nemirstīgā cilvēka dvēsele. Ātmans rodas no brahmana, nonākot dzīvības aplī jeb sansārā.

Sansāra - piedzimšanas un miršanas ķēde. Dzīvības apli veido daudzkārtēja piedzimšana (ātmana iemiesošanās kādā ķermenī - reinkarnācija), dzīve, nāve (ātmans ķermeni atstāj) un jauna piedzimšana (ātmans iemiesojas citā ķermenī).

 

 

Sansārā cilvēka dvēsele atrodas līdz brīdim, kad cilvēks ar savu rīcību to ir attīrījis. Katram cilvēkam savas dzīves laikā ir jāpilda ticīgā pienākums - dharma.

Dharma ir mūžīgie morāles likumi, cilvēka pareizas dzīves principi, pienākumi. Ja cilvēks šos pienākumu ir labi pildījis, tad dvēsele iegūst labu karmu un nākamajā reizē piedzimst jau labākā vidē. Tā tas turpinās līdz brīdim, kad dvēsele kļuvusi tīra. Tad tā kļūst par mokšu - tādu, kas atbrīvots no sansāras. Tad dvēsele var apvienoties ar Brahmanu. Katra ticīga cilvēka mērķis ir kļūt par mokšu, sasniegt svētuma stāvokli.

 

Karma - liktenis. Cilvēka daudzās dzīves, kuras viņš izdzīvo katru reizi citā ķermenī, citā vidē un citā izskatā, ir savstarpēji saistītas. Cilvēka likteni nosaka karmas likums - visi notikumi ir saistīti ar cēloņa un seku mijiedarbību. Cilvēka dzīve, sasniegumi, sabiedriskais stāvoklis, ciešanas un prieks saistīti ar viņa paša rīcību šajā vai iepriekšējās dzīvēs. No karmas atkarīgs, par ko cilvēks pārdzims nākamajā dzīvē.

Ahimsa - uzskats par nevardarbīgu izturēšanos pret citām būtnēm. Jebkāda veida vardarbība izraisa negatīvas karmiskas sekas. Dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem, arī ir dvēseles, kas attīstās un pārceļo no viena ķermeņa citā. Ja dzīvo būtni nogalina, tad tās attīstības posms tiek pārtraukts un viņam šādā dzīvības formā jāatgriežas atkārtoti, lai pabeigtu savu attīstības posmu un dvēsele varētu pārcelties uz citu dzīvo būtņu veidu.

 

Par to, kā cilvēkam ikdienā jārīkojas, lai dvēsele būtu tīra, ir dažādi uzskati. Daļa hinduistu uzskata, ka dvēseli var attīrīt, ievērojot ahimsa - atturēties no dzīvās radības nogalināšanas, pārtikā neizmantot dzīvnieku izcelsmes produktus. Šie cilvēki ir veģetārieši, viņi nepiedalās dzīvnieku upurēšanas rituālos. 

Cita hinduistu grupa uzskata, ka dvēseles tīrību var iegūt ar jogas palīdzību (veicot fiziskus un garīgus vingrinājumus). Joga ir filozofiska disciplīna. Pastāv dažādas jogas formas - hatha joga (saistīta ar fizisko attīstību), bhakti joga (mīlestības, pielūgsmes joga), karma joga (akcentē nesavtīgu kalpošanu citiem cilvēkiem), jņāna joga (filozofijas un zināšanu joga), rādža joga (akcentēta apziņas attīstība; šo jogu izveidoja hinduistu jogs Patandžali; 2. gs. pirms mūsu ēras).

 

 

Joga nozīmē sasaistīt savus garīgos spēkus, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Joga domāta, lai atbrīvotu cilvēku no prāta radītajām pārmaiņām un ciešanām. Cilvēks var iegūt laimi un apskaidrību, ja pakļauj apziņas kontrolei savu prātu un fizisko ķermeni. Lai to paveiktu, cilvēkam jāprot sevi disciplinēt.

 

 

Cilvēkam savas dzīves laikā jāiziet cauri četriem dzīves posmiem jeb ašramām.