Teorija

Jāsons
93.jpg
  
Jāsons bija Iolkas valdnieka Aisona dēls. Jāsons bija jūrnieks, argonautu vadītājs uz kuģa "Argo". Viņš, ceļodams pāri vairākām jūrām, no Kolhīdas (mūsdienās - Rietumgruzija) savai pilsētai atveda zelta aunādu. Šo uzdevumu viņam deva tēva brālis Pēlijs, lai Jāsons ietu bojā bīstamā ceļojuma laikā.
 
Iolkas valdnieka Aisona brālis Pēlijs gāza savu brāli no troņa. Pēlijs vēlējās nogalināt arī Aisona jaundzimušo dēlu, lai saglabātu varu saviem mantiniekiem. Par brāļa nelietīgajiem plāniem Aisonu brīdināja viņa ilggadīgais kalps. Jāsona māte bērnu slepus iznesa no pils un devās uz kentaura Hīrona alu. Hīrons kļuva par Jāsona audzinātāju un skolotāju. Hīrons apmācīja Jāsonu dziedniecības zinībās. Viņš neizstāstīja Jāsonam par viņa izcelšanos un ģimenes nelaimi.
 
Kad Jāsons kļuva 20 gadu vecs, viņš nolēma doties pasaulē meklēt slavu un piedzīvojumus. Kādu dienu Jāsons nonāca pie platas un dziļas upes. Jāsons meklēja seklāku vietu, lai tiktu upei pāri. Tajā brīdī no nekurienes uzradās vecenīte un lūdza, lai viņu pārnesot pāri upei. Jāsons labprāt piekrita večiņai palīdzēt un pārnesa viņu uz pretējo krastu. Jāsons nezināja, ka tā bija dieviete Hēra, kura vēlējās pārbaudīt jaunekļa sirds labestību. No šī brīža Hēra kļuva par Jāsona aizgādni.
 
Jāsons turpināja savu ceļu. Viņš neievēroja, ka, brienot pāri upei, bija pazaudējis vienu sandali. Pēc brīža Jāsons ieraudzīja pilsētas mūrus. Tā bija Iolka.
 
Kad Pēlijs ieraudzīja Jāsonu, viņš ļoti nobijās, jo Delfu orākuls bija sacījis, ka viņam jāpiesargās no svešinieka un viņa zemes pilsoņa vienlaikus, kurš nonākšot no kalniem ar vienu sandali kājās. Tiekoties ar Jāsonu, Pēlijs viņam uzdeva jautājumu - ko Jāsons darītu, ja būtu valdnieks un zinātu, ka viņam būs jāmirst no sava viesa rokas. Jāsons atbildēja, ka viņš aizsūtītu viesi meklēt zelta aunādu. Tad Pēlijs sacīja, ka Jāsons esot šis viesis un viņam esot jādodas pēc zelta aunādas.
 
Jāsons, izejot no pils, satika veco kalpotāju, kurš savulaik bija brīdinājis Aisonu. Kalpotājs izstāstīja visu viņa ģimenes vēsturi un aizveda pie viņa vecākiem. Pēc aizkustinošās tikšanās ar vecākiem, sašutis, Jāsons devās pie Pēlija un pieprasīja atdot viņa īpašumus un varu. Pēlijs solīja atdot valsti Jāsonam, taču vispirms viņam esot no Kolhīdas jāatved zelta aunāda, jo pretējā gadījumā viņu piemeklēšot dievu dusmas.
 
Lai palīdzētu Jāsonam, sapulcējās varoņi no visas Grieķijas. Viņu vidū bija arī Hērakls, Tēsejs, varoņiem pievienojās dziedonis Orfejs un Apollona dēls Asklēpijs. Tika uzbūvēts kuģis, kuru nodēvēja par "Argo" - "ātro", savukārt Jāsona ceļabiedrus nodēvēja par argonautiem.
 
Pēc daudziem piedzīvojumiem, ar Hēras un Atēnas palīdzību, argonauti sasniedza Kolhīdas krastus. Tās valdnieks Aiēts piekrita atdot Jāsonam zelta aunādu ar noteikumu, ka viņam jāiztur pārbaude, kas apliecināšot Jāsona spēku un vīrišķību. Jāsonam ir jāiejūdz arklā no bronzas izkaltie vērši, kuri spļāva uguns liesmas (Hēfaista dāvana Aiētam), jāuzar lauks un jāiesēj tajā drakona zobi. No šiem drakona zobiem izaugs kareivji, ar kuriem Jāsonam būs jācīnās. Pēc tam viņam vajadzēs pieveikt pūķi, kurš svētajā birzī sargā zelta aunādu.
 
96.jpg
Attēlā - Jāsons un Mēdeja
 
Jāsonam palīdzēja Aiēta meita - burve Mēdeja, kura iemīlēja Jāsonu. Viņa iedeva Jāsonam burvju balzamu, ar kuru Jāsons iezieda savu ķermeni un kļuva neievainojams. Jāsons iejūdza arklā Hēfaista vēršus, uzara lauku un iesēja tajā pūķa zobus. Pēc dažiem mirkļiem no tiem izauga apbruņotu vīru pulks, kurš vērsa savus ieročus pret Jāsonu. Viņš pagrāba milzīgu laukakmeni un meta to karavīru pūlī. Kareivji apjukumā sāka savstarpēju cīņu un viens otru nogalināja.
 
Jāsons uz svētbirzi pēc aunādas devās naktī. Zelta aunāda karājās kupla ozola zarā. Koku apsargāja pūķis, kurš nekad neiemiga. Jāsons aplēja viņu ar burvju dziru, kuru viņam iedeva Mēdeja, un noskaitīja buramvārdus, kuri padara rāmu visnegantāko būtni. Pūķis iemiga, bet Jāsons paņēma zelta aunādu.
 
94.jpg
Attēlā - Jāsons un pūķis
 
Jāsons kopā ar Mēdeju un argonautiem devās projām no Kolhīdas. Aiēts dzinās pakaļ bēgļiem. Lai tos apturētu, Mēdeja nogalināja savu brāli Apsirtu, kuru bija paņēmusi sev līdzi, un viņa ķermeņa daļas izkaisīja pa jūru. Bēdu sagrautais Aiēts pārtrauca vajāšanu, lai ar godu apbedītu savu dēlu. Argonauti ieradās salā, kurā valdīja valdnieks Alkinojs; šeit viņus pārsteidza Aiēta kareivji, kuri tika sekojuši argonautiem pa pēdām. Lai nebūtu likumīga iemesla atdot Mēdeju viņas tēvam, Alkinoja sieva Areta ieteica Jāsonam apprecēt Mēdeju, ko Jāsons arī izdarīja.
 
Kad Jāsons atgriezās Iolkā, viņu sagaidīja visi valsts iedzīvotāji, tikai viņu vidū Jāsons neredzēja Aisonu. Aisons bija novecojis, viņa acis vairs neredzēja saules gaismu. Mēdeja salasīja brīnumzāles, novārīja burvju virumu, veica burvju rituālus, pārcirta vecā vīra kalku un salēja tajā burvju novārījumu. Pēc šī rituāla Aisons piecēlās kā vīrietis paša spēka plaukumā.
 
Vēsts par Aisona atdzimšanu pāršalca visu valsti un nonāca līdz Pēlijam, kurš arī bija kļuvis vecs un slims. Pēlija meitas lūdza Mēdeju atdot viņu tēvam jaunību tāpat, kā viņa to izdarīja ar Aisonu. Mēdeja piekrita, taču burvju zālīšu vietā novārīja parastus zāļu stiebrus. Viņa pavēlēja meitām nogalināt savu tēvu, taču zālīšu novārījums Pēlijam dzīvību neatgrieza. Jāsons kopā ar Mēdeju bija spiests pamest Iolku, jo valsts iedzīvotāji vērsa pret viņu savas dusmas par Pēlija nogalināšanu.  
 
Jāsons bija kļuvis par visu atzītu varoni, tādēļ viņu visur uzņēma kā gaidītu viesi. Jāsons ar Mēdeju patvērās Korintā pie valdnieka Kreonta, kurs atdeva viņam daļu savas pils, lai Jāsonam būtu kur dzīvot. Korintā Jāsons iepazinās ar Kreonta meitu Kreūsu un iemīlējās viņā. Jāsons izstāstīja Mēdejai patiesību - ka viņš viņu nemīl, ka laulība vairs nav spēkā un ka viņš vēlas precēt Kreūsu. Mēdeja, dīvainā kārtā, mierīgi uztvēra viņa ziņu, pateicās par visu, ko viņš tās labā darījis. Savukārt Kreūsai viņa pasniedza kāzu dāvanu - brīnumskaistu tērpu. Kāzu dienā Kreūsa uzvilka Mēdejas dāvāto tērpu, kas cieši pielipa viņas augumam un aizdegās. Uguni centās apdzēst, taču ūdens pārvērtās tvaikos. Kreūsa sadega dzīva.
 
Mēdeja, paveikusi šo ļauno darbu, bailēs par atriebību nogalināja savus un Jāsona dēlus, un spārnotu pūķu vilktos ratos, kurus atsūtīja viņas vectēvs Saules dievs Hēlijs, aizbēga uz Atēnām.
 
Tā kā Jāsons tika lauzis mīlestības zvērestu, kuru deva Mēdejai, viņš zaudēja dievietes Hēras labvēlību. Jāsons mira nelaimīgs un vientuļš. Viņš bija iemidzis zem trūdējošā kuģa "Argo", kurš uzkrita Jāsonam virsū un viņu nospieda.
 
Odisejs
101.jpg
 
Odisejs bija Itakas valdnieks, Trojas kara varonis. Dievi uz viņu bija sadusmojušies, tādēļ Odisejs bija spiests klejot pa pasauli. Odiseja piedzīvojumus ceļā no Trojas uz mājām atspoguļojis Homērs savā poēmā "Odiseja".
 
Tieši tad, kad aizsākās Trojas karš, Odiseja sieva Pēnelope dāvāja Odisejam dēlu Tēlemahu. Odisejs ļoti nevēlējās doties projām no mājām, lai karotu, tādēļ centās izvairīties no karagājiena, izliekoties par prātā jukušu, taču viņa viltību atklāja. Odisejs devās Trojas karā. Kad Troja krita, Odisejs steidzās uz mājām, taču liktenis bija lēmis savādāk.
 
Jūrā izcēlās vētra. Kuģu masti tika salauzti, buras - saplosītas. Jūrasbraucēji patvērās kādā ostā, lai sakārtotu savus kuģus. Kad Odiseja kuģi bija šķērsojuši Egejas jūru, sacēlās viesulis un aiznesa kuģus uz svešu zemi - lotofagu zemi. Labības vietā šeit audzēja lotosu, kas bija tik garšīgs, ka tie, kas to nogaršoja, vairs nevēlējās atgriezties mājās. Dažus Odiseja komandas biedrus nācās ar varu vest uz kuģi, jo viņi kliedza un centās izrauties, lai paliktu šajā zemē.
 
Šķērsojot Sicīlijas jūru, Odiseja kuģi piestāja krastā kādā auglīgā zemē. Šeit ganījās milzīgi aitu un kazu ganāmpulki, kas piederēja kiklopiem. Varenākais no tiem bija Poseidona dēls Polifēms - varens milzis ar vienu aci.
 
Odisejs nolēma iepazīt salu, tādēļ kopā ar 12 komandas biedriem devās salas iekšienē. Viņi uzgāja milzīgu alu, nolēma sagaidīt tās saimnieku, tādēļ devās alā iekšā. Vakarā mājās pārradās kiklops Polifēms. Viņš sadzina alā savu ganāmpulku un aizvēla durvīm priekšā akmeni. Polifēms ieraudzīja savā namā nelūgtos viesus. Odisejs, iepazīstoties, sacīja, ka viņa vārds esot Neviens. Kiklops viņā neklausījās, bet sagrāba divus no jūrasbraucējiem un ar gardu muti tos notiesāja. Brokastīs Polifēms apēda vēl divus Odiseja ceļabiedrus, apsolot Odisejam, ka viņu - Nevienu - Polifēms apēdīšot kā pēdējo. Odisejs atbildēja, ka cienot namatēva viesmīlību un vēloties pacienāt viņu ar vīnu, kuru bija paņēmis līdzi uz salu. Polifēmam iegaršojās šis dzēriens, viņš dzēra vienu kausu pēc otra, līdz sabruka uz grīdas un cieši iemiga. Odisejs pa to laiku sakūra uguni, aizdedzināja lielu olīvkoka zaru un izdūra ar to Polifēma vienīgo aci. Kiklops centās notvert pāri darītāju, bet jūrasbraucēji paslēpās klints iedobēs. Polifēms apsēdās pie alas izejas un gaidīja, kad jūrnieki lavīsies garām, lai tos notvertu. Bet Odisejs bija viltīgāks - viņš piesēja savus biedrus un sevi aitu pavēderēs un izkļuva no alas.
 
104.jpg
Attēlā - Odisejs un viņa biedri izkļūst no kiklopa alas
 
Kad saniknotais Polifēms sauca citus kiklopus palīgā, tie jautāja - kurš ir pāri darītājs. Polifēms atbildēja - "Neviens!". Kiklopi nodomāja, ka Polifēms jucis prātā un izklīda pa savām alām. Odisejs pa to laiku nonāca uz sava kuģa un steidzīgi pameta salu. Pirms aizbraukšanas viņš lielīgi uzsauca Polifēmam, lai tas citiem pasakot, ka viņu aklu padarījis Odisejs, Trojas kara dalībnieks. Kiklops lūdza palīdzību savam tēvam Poseidonam, lai viņš izdarītu tā, ka Odisejs neatgrieztos savās mājās, bet, ja arī atgrieztos, tad tad lai pārnāktu kā nabags, atgrieztos ar svešu kuģi, būtu zaudējis biedrus, un mājās viņu gaidītu nelaime. Poseidons uzklausīja savu dēlu un īstenoja Polifēma lāstu.
 
Ceļā uz mājām Odisejs nokļuva Aiolijas salā, kur sadraudzējās ar vēju valdnieku Aiolu. Valdnieks šķiroties viņam uzdāvināja ādas maisu, kurā bija ieslēgti visi vēji. Odisejs varēja mierīgi braukt mājās, izlaizdams no maisa tikai nepieciešamos ceļa vējus. Tā viņi deviņas dienas un naktis burāja pa jūrām ar cerību, ka desmitajā dienā nokļūs mājās un ieraudzīs dzimtās Itakas krastus. Taču naktī Odiseja biedri nolēma uzzināt - kas glabājas noslēpumainajā maisā, un atvēra to. Visi vēji izšāvās no maisa ārā, sagrāba kuģi un aiznesa to tālos jūras plašumos.
 
Sākās jauns ceļojumu posms. Šķērsojot jūras, viņi nokļuva milžu laistrīgonu zemē. Milži uzbruka Odiseja kuģiem, nogremdējot 11 kuģus ar visu apkalpi un Trojas kara laupījumu. Izglābās tikai Odisejs, kurš ar savu kuģi un apkalpi paguva aizbēgt no šīs zemes.
 
Odiseja kuģis piestāja pie kādas salas, lai salabotu kuģi. Puse no apkalpes devās izlūkot salu. Izrādījās, ka tā piederēja Saules meitai Kirkei, kura viesmīlīgi uzņēma viesus, bet pēc tam pārvērta par cūkām. Odisejs devās glābt savus biedrus. Viņam palīdzēja Hermejs, kurš iedeva Odisejam zāles, kas pasargātu no burvestībām. Kirke arī Odiseju laipni uzņēma savā mājā, pacienāja ar gardu ēdienu, kas bija noburts.
 
102.jpg
Attēlā - Kirke piedāvā Odisejam kausu ar burvju dzērienu
 
Burve redzēja, ka noburtais ēdiens neiedarbojas, tādēļ paņēma savu burvju nūjiņu, lai Odiseju noburtu, taču viņš metās burvei virsū ar zobenu. Kirke lūdza piedošanu, pārvērta viņa biedrus par cilvēkiem un aicināja Odiseju ar komandu paviesoties viņas mājās. Odisejs gadu pavadīja viņas pilī. Pirms došanās mājup, Kirke sacīja, ka Odisejam jāizpilda dievu griba un jādodas uz tālo pasaules rietumu malu, uz ieeju pazemes valstībā, jāizsauc pareģa Teiresija dvēsele un jāuzzina - kā rīkoties tālāk.
 
Odisejs ilgi kuģoja, līdz sasniedza drūmo kimmerijiešu zemi, kur nekad nespīdēja saule. Viņš satika pareģa Teiresija dvēseli, kura sacīja, ka viņam jākuģo tālāk, līdz sastaps kādu tautu, kura nekad nav redzējusi jūru, kuģi, airi, kura nelieto sāli. Tad viņam esot jāziedo Poseidonam un jāatgriežas mājās, kur viņš sagaidīs laimīgas vecumdienas. Odisejs miršot labdabīgā nāvē, kas nākšot pie viņa no jūras.
 
Odisejs devās ceļā. Vēji aiznesa viņu uz sirēnu salu. Sirēnas bija jūras būtnes, pa pusei sievietes, pa pusei putni. Viņām bija burvīgas balsis. Tas, kurš dzirdēja sirēnas dziedam, aizgrābts klausījās brīnumainajās skaņās un aizmirsa par jūru, straumēm, kas nesa kuģus un laivas uz rifiem un sadragāja tos. Lai pasargātu biedrus no nelaimes, Odisejs pavēlēja tiem aizlipināt ausis ar vasku, bet sevi piesiet pie kuģa masta. Tikai tā kuģotājiem izdevās paglābties no drošas nāves.
 
99.jpg
Attēlā - Odisejs un sirēnas
 
Turpinot ceļu, viņi nonāca pie Saules dieva salas. Odisejs gan negribēja izkāpt uz šīs salas, jo viņam bija nojauta, ka atgadīsies kas nelāgs. Taču komanda bija nogurusi un izsalkusi. Ceļinieki izkāpa krastā, kur ieraudzīja ganāmies lielu ganāmpulku vēršu, kas piederēja Saules dievam. Kuģotāji nokāva dažus vēršus, uzcepa tos un apēda. Paēduši, vislabākajā omā ceļinieki sakāpa kuģos un devās tālāk. Taču piepeši saule satumsa, sacēlās spēcīga vētra un visi kuģi tika nogremdēti. Tādējādi Saules dievs Hēlijs sodīja cilvēkus, kuri bija uzdrošinājušies nogalināt viņa vēršus. Izglābās tikai Odisejs, kurš, sēdēdams jāteniski uz baļķa, deviņas dienas cīnījās ar vētru, līdz jūra viņu izskaloja krastā.
 
Viņu atrada nimfa Kalipso, kura piedāvāja izvārgušajam Odisejam patvērumu. Kad Odisejs atkopās, Kalipso lūdza viņu kļūt par nimfas vīru, taču Odisejs katru dienu sēdēja jūras krastā un ar ilgām lūkojās uz Itakas pusi. Odisejs uz šīs salas nodzīvoja 8 gadus. Tad piepeši ieradās dievu sūtnis Hermejs un sacīja Kalipso, ka Zevs pavēlējis Odiseju laist mājās. Kalipso paklausīja Zeva pavēlei un, asarām ritot, ļāva Odisejam doties mājās. Odisejs uzbūvēja plostu, paņēma Kalipso sagādātos pārtikas krājumus un devās ceļā.
 
Jūras plašumos Odiseju pamanīja Poseidons, kurš, atcerēdamies Polifēma lūgumu, ar savu trijžuburi sakūla jūras ūdeņus un izraisīja viesuļvētru. Odisejs divas dienas un divas naktis cīnījās par savu dzīvību, līdz jūras viļņi izskaloja viņu krastā.
 
Viņš bija nonācis Sherijas salā, kuru apdzīvoja faiāki. Odiseju atrada salas valdnieka meita Nausikaja, kura to pabaroja, padzirdīja un iedeva tīras drēbes. Nausikaja parādīja Odisejam ceļu uz valdnieka pili, jo nevēlējās braukt pajūgā pa pilsētu kopā ar svešu vīrieti.
 
Odisejs ieradās valdnieka Alkinoja pilī, kuri tika viesmīlīgi sagaidīts. Odisejs izstāstīja savus piedzīvojumus un palūdza valdniekam kuģi, ar kuru viņš varētu atgriezties mājās. Valdnieks un augstmaņi bija pārsteigti par Odiseja piedzīvojumiem, tādēļ bagātīgi viņu apdāvināja un iedeva kuģi, lai Odisejs varētu atgriezties mājās.
 
Odisejs atgriezās Itakā. Atēna ieteica viņam nesteigties uz mājām, bet būt piesardzīgam. Tā kā Odiseju uzskatīja par mirušu, tad uz viņa pili bija sabraukuši kaimiņu salu valdnieku dēli, lai iegūtu Odiseja sievas Pēnelopes labvēlību un apprecētu viņu, tādējādi iegūstot milzīgu mantojumu pūrā. Pēnelope ar viltu centās atvairīt precinieku uzstājību, taču viņi uzstāja, ka beidzot viņai kāds jāizvēlas par savu vīru. Atēna sacīja, ka, ja šobrīd Odisejs ieradīsies pilī, tad viņu noteikti nogalinās. Tādēļ dieviete pārvērta Odiseju par klaidoni.
 
Odiseju tiešām neviens nepazina. Viņš iegāja savas pils pagalmā, kur pie vārtiem gulēja viņa suns Args. Vecais, nevarīgais suns pazina sava saimnieka smaržu. Suns, saņēmis pēdējos spēkus, pienāca pie saimnieka un pie viņa kājām nomira.
 
98.gif
Attēlā - Odisejs atgriežas mājās
 
Pilī Odisejs ieraudzīja preciniekus, kuri izturējās kā viņa mājas saimnieki. Odisejs kala atriebības plānus.
Nākamajā dienā notika precinieku sacensības - uzvarēs tas, kurš ar Odiseja loku spēs izšaut bultu cauri 12 cirvju acīm, kuri tika nostādīti vienā rindā. Nevienam no preciniekiem nebija tika daudz spēka, lai uzvilktu Odiseja loku, precinieki, nokaunējušies, atdeva ieroci cits citam. Tad klaidonis, kurš sēdēja visu šo laiku zālē un vēroja notiekošo, palūdza atļauju pamēģināt. Tēlemahs, kuram Odisejs bija atklājis savu noslēpumu, pavēlēja pasniegt klaidonim loku. Odisejs uzvilka loku un izšāva bultu cauri visu cirvju acīm. Atēnas burvestība izgaisa un tajā pat brīdī visi ieraudzīja Odiseju, kurš stāvēja saniknots kā atriebības dievs. Odisejs raidīja bultas uz nelūgtajiem viesiem un visus nogalināja.
Pēnelope pēc 20 atšķirtībā pavadītajiem gadiem nepazina savu vīru. Tikai pēc tam, kad Odisejs izstāstīja par lietām, kuras bija zināmas tikai viņiem vien, sieva viņam noticēja.
 
Odisejs pavadīja laiku ar saviem tuviniekiem, bet, kad pienāca laiks, Odisejs atkal devās jūras braucienos, kā bija pareģojis Teiresijs. Viņš atgriezās pēc daudziem gadiem kā sirms valdnieks, kurš pavadīja savas atlikušās dienas pilī un gaidīja labdabīgo nāvi, kas nāks no jūras.
 
Papildinformācija
 
Atsauce:
Kulturoloģija/Agnese Ērgle, Vilnis Purēns, Inese Sviestiņa. - Rīga: RaKa, 2009. - 300 lpp. - il.: 133.-134.lpp.
Mitoloģija/Jans Parandovskis. - Rīga: Zinātne, 1976. - 293 lpp. - il.: 194.-203., 217.-227.lpp.
https://en.wikipedia.org/wiki/Jason
Attēli:
https://en.wikipedia.org/wiki/Jason#/media/File:Jas%C3%A3o_e_o_Velo_de_ouro_-_Bertel_Thorvaldsen_-_1803.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Medea#/media/File:Jason_and_Medea_-_John_William_Waterhouse.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Jason#/media/File:Douris_cup_Jason_Vatican_crop.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Odysseus#/media/File:Head_Odysseus_MAR_Sperlonga.jpg
https://it.wikipedia.org/wiki/Odissea#/media/File:Jakob_Jordaens_009.jpg
https://de.wikipedia.org/wiki/Odyssee#/media/File:Circe_Offering_the_Cup_to_Odysseus.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Odysseus#/media/File:The_return_of_Ulysses.gif